Dobās zemes teorija70

1908.gadā amerikānis Emersons izdeva grāmatu „Apraktais dievs,” kurā attēlota norvēģa Olava Jensena un viņa tēva piedzīvojumi, kad, ceļojot uz Ziemeļpolu, tie iekrituši pazemē brīnumainā valstībā. Tur dzīvojusi ļoti attīstīta civilizācija, kas savā starpā sazinājusies ar valodu un arī telepātiski. Tur dzīvojošie pārvietojušies ar dizkveida aparātiem milzīgā ātrumā (ha! – 40 gadu senākas ziņas par „šķīvjiem” nekā K.Arnoldam 1947.gadā!). Abi ceļotāji atgriezušies virszemē pēc 2 gadiem Dienvidpola rajonā. Tēvs šo ceļojumu neizturēja un aizgāja bojā, bet dēls atgriezās Eiropā, kur visiem stāstīja par pieredzēto. Viņu ievietoja psihiatriskajā klīnikā un izlaida ārā tikai pēc 24 gadiem. O.Jensens tūdaļ aizbrauca uz Ameriku un satika tur Emersonu. Sīki izstāstīja tam savu odiseju, rādīja dienasgrāmatu un ar roku zīmētas kartes.  

Ap šo pašu laiku krievu rakstnieks Obručevs sarakstīja aizrajošu romānu par ieeju pazemes valstībā Krievijas Impērijas pārvaldītās Sibīrijas ziemeļos. Grāmatā šī zeme bija nosaukta par Plutoniju (tāds pats ir arī grāmatas nosaukums), tajā mita sen izmirušie dzīvnieki mamuti un dinozauri, kā arī pirmatnēji ļaudis.

Hitlers un dobā Zeme.   

Šī teorija Vācijā tai laikā bija visai populāra. Tās piekritēji apgalvoja, ka Zemes virsma ir nevis lodes ārējā, bet gan iekšējā virsma, t.i. lodveida dobuma virsma bezgalīgā cietā masā. Šai dobumā vajadzēja kustēties visiem debesu ķermeņiem.  Kāds Vācijas gaisa karaspēka pilots Benders (vai tik nav slavenais Ilfa un Petrova varonis nacistu variantā?) klāstīja oriģinālu ideju, ka zeme, ūdens un viss pārējais, ko mēs redzam uz Zemes virsmas, patiesībā atrodas planētas apvalka iekšpusē. Mēness un Saule, kas faktiski esot mazāki nekā pieņemts uzskatīt, īstenībā atrodoties starp mūsu Zemes virsmu un Zemes ārējo apvalku. To nevarot saskatīt tvaiku un miglas dēļ.  

Nez kādēļ par šiem murgiem esot ieinteresējies Hitlers. Viņš gribēja pat sūtīt ekspedīcijas, lai pētītu šo ideju. Varbūt cerēja, ka tas līdzēs uzvarēt karā. Un tā vācu zinātnieki kopā ar dažiem flotes un armijas virsniekiem noturēja specializētu sanāksmi Rīgenes salā. 1945.gada aprīlī esot noticis ļoti sarežģīts eksperiments, kas prasījis lielus intelektuālos un finansu resursus. Čiks jau laikam vien tur sanāca.

Pēc Otra pasaules kara. 

1947.gadā slavenais amerikāņu polārpētnieks Bērds, lidojot 1700 jūdzes no Ziemeļpola, esot ieraudzījis ledus un sniega ieskautu zaļojošu zemi ar upēm, ezeriem un kalniem, kur pa zālāju staigājuši mamuti un citi zvēri. Oficiālā zinātne bija saniknota par šādiem paziņojumiem, ieteica Bērdam griezties pie ārsta. Pēc kāda laika, ziņkāres dzīts, rakstnieks Viljams Braiens pieprasījis no NASA polāro apgabalu pavadoņu uzņēmumus, bet viņam atbildēja, ka tādu neesot.  

Tikai 1967.gadā kāds amerikāņu satelīts atsūtīja polāro apgabalu fotogrāfiju, kur starp sniegotiem laukiem bija redzams lēzens, tumšs apgabals – apmēram 1600 jūdžu garš. Izskatījās, ka tas konusveidīgi iet dziļumā. Vai uz „dobo zemi”? Aizdomas pastiprina arī daudzie novērotie NLO lidojumi arktiskajos apgabalos.  

1968.gadā kāds Zemes pavadonis esot atsūtījis foto, uz kura Ziemeļpola rajonā esot milzīgs, tumšs aplis, kuram tur gan nekādi nevajadzētu būt.

Zemes poli.

Zemes polos, saskaņā ar Dobās zemes teoriju, esot atveres uz Zemes iekšpusi.  Ko par to saka ģeoloģija? Nu Antarktīda pols parklāts ar biezu ledus segu - diezin vai tas kādam varētu izsaukt šaubas. Citadi ir ar Ziemeļpolu. Pa Ziemeļu Ledus okeāna dibenu iet divas kalnu grēdas – Lomonosova un Hakela, kas stiepjas no tagadējās Kanādas un Grenlandes līdz Krievijai.

Viena ģeologu teorija vēsta, ka Lomonosova kalnu grēda pirms apmēram 54 miljoniem gadu vienkārši aizbraukusi no pašreizējo Barenca un Karas jūru krastiem un tās tagadējā atrašanās pie Krievijas šelfa ir tikai nejaušība.

Otra teorija vēsta, ka daudz apspriestais lūzums kalnu grēdu nevis vienkārši pabīdījis sāņus, bet gan sagriezis to kā pulksteņrādītāju, tādējādi Lomonosova kalnu grēdu var uzskatīt par kontinenta dabisku turpinājumu. Iespējams ka kalnu grēdai ir vulkāniska izcelsme, jo tā nav nekas cits kā milzīgs vulkānisks plato.  

Ja izdotos veikt 5 km dziļu urbumu kalnu grēdā, varētu pierādīt vienu vai otru koncepciju. Ja tur atrastu granītu, tad tas būtu šelfs. Ja bazaltu – tātad grēdai ir okeāniska izcelsme un ar kontinentu nav saistības. Pašlaik tik dziļus urbumus Arktikā neviens nav mēģinājis veikt.  2004.gadā starptautiskā Arktiskā urbšanas ekspedīcija ACEX pirmo reizi spēja veikt urbumu Lomonosova grēdā. Iežu paraugi, kurus izdevās iegūt no 428 m dziļuma izmaksāja 12,5 miljonus ASV dolāru. Tie palīdzēja noskaidrot tikai to, ka Arktikas pārklāšanās ar ledu sākusies pirms 45 miljoniem gadu. Attiecībā uz Lomonosova grēdu šie pētījumi neko nedeva. Lai iegūtu nopietnus rezultātus ar kuģiem vien nepietiek, urbumi būtu jāveic no platformām. Vienīgais kuģis no kā varētu veikt 5 km dziļu urbumu, ir japāņu Chikyu, kura izmaksas sastādījušas 540 miljonu dolāru.   

Neko tādu par caurumu Ziemeļpolā, piemēram, nemin krievu ekspedīcija uz Ziemeļpolu, kas vairāk kā 4200 m dziļumā 2007.gadā novietoja Krievijas karogu  no titāna jūras dibenā, lai tādējādi uzsvērtu savas tiesības uz nākotnē uzietajiem resursiem aukstā okeāna dibenā.

Pie mums :)

Pēc R.Rozītes vārdiem Altajā esot kāda skola, kur skolotājus sauc par pārstāvjiem, viņi kontaktējas ar Šambalu. Rozītei pat esot filma, kur ieeja redzama, bet kā tikt iekšā gan nerāda.

Pilnvarotie saka, ka vienu reizi gadā viņi drīkst tur aiziet. Jābūt 12 cilvēkiem grupā, viņi nostājas pie lielās klints vai akmens un ar lūgšanu panāk ka akmens paceļas un viņi ieiet iekšā. Liels pārsteigums viņai bijis tas, ka šī Šambala vai Asgarta ir reāla. Pēc viņas domām Latvijā tādi vārti varētu būt pie Burtnieka ezera. Tādi vārti ir arī Peru.

Šodien.

Šīs teorijas aizstāvji vēl šodien izdod grāmatas, dažās no tām redzami pat šī „cauruma” aerofotouzņēmumi. Kā viens no piekritēju argumentiem skan tas, ka daudzas lietas pasaulē ir dobas – kauli, augļi un dzīvnieki. Tad kādēļ tāda nevarētu būt arī Zeme?