Pēc ilgāka pārtraukuma esmu nolēmusi uzrakstīt arī otro daļu, pirmo stāstu es speciāli netulkoju, jo citādāk teksts zaudētu savu asumu. Tātad enyo, ceru, ka patiks. 
Dīvaini stāsti 2.7
66
0
Pieaugusī. Tavas durvis nedaudz paveras...Tu jūti tirpas skrienam pār ķermeni, bet pēkšņi tu atceries, ka tas ir tavs suns, kurš tikai vēlas saritināties blakus tev.
Tu dzirdi trokšņus lejasstāvā. Tu atkal jūtu tipras, bet tad saproti, ka tā ir tava mamma "ak šī mamma, nevar aiziet gulēt, kaut ko nesakopusi.
Tu dzirdi dauzīšanos pie blakus istabas sienas, un atkal tirpas. Tad iedomājies par savu māsu, kura noteikti kārtējo reizi pārkārto savas kurpes, mētājot tās pa istabu.
Dzirdi, kāds kāpj augšā pa trepēm, tavas bailes atkal atsākas, taču tad saproti, ka tas noteikti ir tavs brālis, kurš ir pārnācis mājās no darba. Tu lepojies ar viņu, jo kādu laiku viņš lietoja narkotikas, taču tad no tā atkopās un tagad strādā kārtīgu darbu.
Tu sapurini sevi un nosaki "kāpēc es esmu tā apmāta? es sāku baidīties pat izdzirdot mazāko troksni, saņemies vienreiz taču, tu esi liela meitene, tev......"
Tavs domu vilciens apstājas. Tu blenz tukšumā. Tev ir briesmīga sejas izteiksme. Tev paliek ļoti slikti. Tu jūties tā it kā gribētu kliegt vai raudāt.
Tu atkal jūti tirpas, šoreiz daudz stiprākas. Tieši tā, tu esi pieaugusi, vairs neesi bērns un tu izvācies no vecāku mājas vairākus gadus atpakaļ, un nu dzīvo viena.
Reklāma
Fails. Man pieder šī mazā būdiņa kalnos, uz kuru es dodos brīvdienās, kad vēlos atpūsties. Par šo manu "svētnīcu" nezin neviens, vismaz es par to nevienam neesmu teicis. Tātad tās bija kārtējāš brīvdienas, kad devos turp. Piesēdos pie datora, lai nedaudz pasērfotu internetā, kad pēkšni uz darbavirsmas pamanīju kādu dīvainu, iepriekš neredzētu failu. Kad to atvēru parādījās šī bilde.
Mana būda atrodas pāris kilometru attālumā no šosejas, braucot pa zemes ceļu. Meža vidū un man nekad nav bijis neviena ciemiņa.
Skrāpējumi. Tu centies aizmigt, bet tā skaņa tev to neļauj. Izklausās tā it kā, kāds kaut ko skrāpētu un gaudotu, taču tev nav suņa. Tu mēģini sev iestāstīt, ka ir tie ir tikai koki, kuri vējā sitās pret mājas sienu, tomēr skaņa nerimstās. Saņēmis visu savu drosmi, tu celies kājās un nodomā, ka jāiet pārbaudīt, kas tur notiek. Maziem soļiem iedams, paceļam ieslēdz visas gaismas. Jo tuvāk esi durvīm, jo skaļāka paliek skrāpēšana un gaudošana. Paņem rokās klausis, sāc domāt, kam tu varētu zvanīt, taču pēkšņi skaņa apstājas. Ar drebošu sirdi tu stāvi uz vietas un klausies klusumā, klusībā cerēdams, ka skaņa agriezīsies, tomēr tā nenotiek. Tu ej uz durvju pusi, un atver tās, un esi pārsteigts, jo tur neko neatrodi. Kārtīgi nopēti durvis, tāpēc, ka uz tām nav nevienas skrambiņas. Tev likās, ka no visas tās skrāpēšanas, no durvīm pāri bija jāpaliek tikai skaidām, taču tās izksatās gandrīz kā jaunas. Ar vieglu nopūtu tu aizver durvis un ieplet acis.
Skrāpējumi ir no iekšpuses.
Foto. Pāris mēnešus atpakaļ es nopirku jaunu mobilo. Pēc nogurdinošas darba dienas, atgriezos mājās, kur mani sagaidīja mans 7 gadīgais dēls. Viņš taujāja pēc jaunā telefona, vai drīkst ar to parotaļāties. Būdama ļoti mīkstsirdīga, es tam piekritu, tācu piekodināju, lai nevienam nezvana un nejokojas ar īsziņām. Viņš tam piekrita un aizskrēja. Es lēnām ieslīdēju krēslā pie datora un turpināju savus darbus. Pēc pāris stundām sapratu, ka esmu aizstrādājusies, un ir laiks doties gulēt. Domāju pirms tam, ieiešu pie Džeika un apsegšu viņu. Taču istabā viņa nebija. Sāku nedaudz uztraukties, taču nomierinājos ieejot savā istabā ieraudzīju viņu guļam manā gultā ar telefonu rokā. Aiznesusi Džeiku uz viņa istabu, nolēmu papētīt, ko viņš ir darījis. Sāku skatīties attēlus. Pārsvarā mainījās tikai fons, taču tad mana seja iepletās plašā izbrīnā un tajā pat laikā bailēs. Es ieraudzīju šo bildi.
Reklāma
Saldumus vai izjokosim. Šī ir Bukliju ģieme. Bērnu vārdi ir Sūzena un Džons. Kā helovīna joku, visi apkārtnes bērni gatavoja lelles bez galvām, tāču Sūzena un Džons nolēma, ka īsts joks būtu patiešām nogalināt cilvēku. Tā arī viņi izdarīja, paņēma cirvi un nocirta galvu savai mātei, tad uzņēma šo foto. Kad apkārtējie saprata, kas ir noticis, abi jau sen bija tālu prom. Viss kas bija palicis, bija šī fotogrāfija. Vēlāk policija atrada arī mātes līķi apraktu dārzā, pa pusei apēstu.
Tev patiks šie raksti
