Garīgums. Definīcijas, paskaidrojumi, galvenās ilūzijas.
Garīgums ir Cilvēkā realizētās zināšanas par Dievu, Labo un Ļauno, par mūsu sabiedrību, par savu likteni un par visu, kas attiecas uz cilvēka mijiedarbību ar Augstāko saprātu, ar sevi pašu un apkārtējo pasauli. Šīs zināšanas nosaka Cilvēka pamatizpausmju lielāko daļu (domāšanu, psihiski - emocionālo sfēru, uzvedību, dzīvesveidu), viņa individuālās īpatnības, citu cilvēku attieksmi pret viņu, spēju vai nespēju panākt ko nozīmīgu un daudz ko citu.
Garīgums pēc būtības ir Cilvēka Dvēseles gaišais Dievišķais spēks, visas tās atklātās Garīgās (ne materiālās) vērtības un kvalitātes, jūtas, talanti un brīnišķīgās īpašības. Kad Garīgums patiešām ir īstenots gan cilvēkā pašā, gan viņa dzīvē, tad tas izpaužas kā pašas skaistākās un cēlākās viņa īpašības, uzvedības manieres, vārdi, pienācīgi žesti, emocijas un nozīmīga Darbība visas sabiedrības labā. Šāda Cilvēka dzīvesveids, sākot ar to, kā viņš sevi pasniedz un beidzot ar to, kā viņš organizē savu sadzīvi, izraisa tikai cieņu.
Garīgums nav ne Reliģija, ne arī Baznīca, kaut gan Reliģija runā par Garīgumu, un ideāli būtu, ja tā veicinātu cilvēku un sabiedrības garīgo attīstību.
Garīgums nav, kāda atsevišķi ņemta, cilvēka vai viņa dvēseles kvalitāte, jo ir viņa pasaules uzskata, pieņēmumu, īpašību, jūtu utt. kopums. Pilnīgāku Garīguma formulējumu skatīt zemāk.
Garīgums nav Zināšanas tīrā veidā, t.i., nav ne informācija, ne arī erudīcija. Cilvēks var zināt Reliģiju, attīstības ceļu un pat par pašu garīgumu burtiski visu, būt par staigājošo enciklopēdiju, taču vienlaicīgi būt arī pilnīgi nejūtīgs un amorāls, neprincincipāls un skopulīgs cilvēks.
Garīgums nav ne ticība un ne fanātisms, lai gan reālā Ticība ir liela Garīguma daļa. Taču dzīvot ar Ticību vien nepietiek.
Garīgums nav arī dzīvesveids, kas sastāv no nepārtrauktiem ierobežojumiem, solījumiem, materiālā, vēlmju, naudas, baudas utt. noliegumiem. Kaut arī Garīguma attīstība ietver sevī instinktu, savu vēlmju, utt. pakļaušanu un kontroli.
Garīgums nav arī svētums, jo lai būtu patiesi garīgs - nav obligāti jābūt svētajam. Ikvienam cilvēkam uz Zemes, pat pašam tīrākajam un progresīvākajam pasaulē, vienmēr būs pie kaut kā jāpiestrādā, sevī jāpilnveido un jāuzlabo.
Garīguma pamatkomponenti:
1. Cilvēka cienīgs pasaules uzskats - attieksme pret sevi un apkārtējo pasauli: Pasaule ir brīnišķīga un taisnīga; Dzīve - milzīgs daudzums iespēju; Es (Cilvēka Dvēsele) esmu nemirstīga DIEVA daļiņa ar milzīgu potenciālu utt.
2. Ticība un uzticība Dievam, Mīlestība pret Dievu - jūtas, kas dzīvo Cilvēka sirdī pret savu Radītāju, ticība Viņa Mīlestībai, Visvarenībai, Aizbildniecībai, utt.
3. Sirdsapziņa - garīga Cilvēka sirdī esošie Ideāli (Mīlestība, Labestība, Taisnīgums, Spēks, Nevardarbība, Attīstība u.c.). Ideāli ir paši svarīgākie dzīves kritēriji, saskaņā ar kuriem Cilvēks izvirza savus Mērķus un nosaka to sasniegšanas metodes.
4. Cilvēka Jūtas - Cieņa, Pateicība, Draudzība, Uzticība, Mīlestība, Sajūsma, Vienotība u.c.
5. Personīgās īpašības - Patiesums, Godīgums, Cieņa pret citiem, Augstsirdība visā u.c.
6. Skaidra izpratne par Labo un Ļauno - Kas ir cienīgs un kas nav cieņas vērts.