2001.g.9.maijs, trešdiena.
Ir apritējis mēnesis kopš Mārtiņa astoņpadsmitās dzimšanas dienas un man sāk likties, ka ar katru dienu kopš tās, viņs aizvien nopietnāk sāk uztvert medības, vai viņš jūtās pieaudzis un atbildīgāks, vai arī viņš jūt, ka briest kas lielāks. Katrā gadijumā es jūtu, ka bērns kuru es tā mīlēju un reizē mociju drīz būs pagaisis un viņa vietā stāsies jauns vīrietis, kurš būs spējīgs uz tikpatkā visu, un ne no kā nebaidīsies, bet tomēr MANAS VAINAS DĒĻ viņa dzīve ir lemta vientulībai un nebeidzamai cīņai ar to, kas slēpjas tumsā. Šāds juceklis maisās pa manu galvu nepārtraukti tas mani biedē un šausmina, bet savu nedrošības sajūtu no Mārtiņam es cenšos noslēpt, laigan man tāpat liekas ka viņš to ir pamanījis. Un šis viss atkal manī uzplēšs vēl senāku rētu, manu vienīgo mīlestību Lāsmu... Nē man ir jāsaņēmās un jāistr viss, kas ar mums notiek!!!...
Šodien Mārtiņš pastāstīja, ka netālu no Madonas atrodas kāds vec pazemes bunkurs par kuru klīst dažādi šausmu stāsti, nolēmu ka tas ir jāpārbauda.
2001.g. 11.maijs, piektdiena.
Vakar iebraucām Madonā un nolēmām, ka nakts aizsegā dosimies pārbaudīt bunkuru. Pa dienu mēs pameklējām informāciju, kādam nolūkam bunkurs tika lietots un kādi atgadījumi ar to ir saistīti. Atklājās ka bunkurs bija paredzēti civilajai drošīai ātomkata gadijumā un tā platība ir patiešām ievērojama, tā celtniecībā piedalījās PSRS armija. Celtniecības laikā atgadījās vairāki nelaimes gadijumi. Kareivji sākuši baumot ka šī vieta ir nolādēta un sāka izvairīties no vakara maiņām.
Pienāca vakars un mēs devāmies uz bunkuru, par nelaimi, tajā iekļūt mums bija daudz grūtāk nekā mēs varējām gaidīt, lai nu kā, tikuši iekšā mēs ar krāsas flakoniņu iezīmējām ceļu pa kuru mēs devāmies, kā ne kā apmaldīties nebūtu patīkami. Ložņājot pa bunkuru kaut kur pus stundu mēs pēkšņi nokļuvām kāda plašā telpā, kas atgādināja viesistabu. Pēkšņi atskanējā nepatīkams troksnis, it kā kāds skrāpētu stiklu. Tad kāds mani pēkšņī atrāva uz aizmuguri ar tādu spēku, ka es atsitos pret sienu kas bija man aiz muguras. Kļuva ledaini auksts un lukturos sāka raustīties gaisma, es piecēlos un centos pārlukot apkārtni. Neviena nebija. Atkāpties nedrīkstēja mums bīja jāredz šī rēga seja, ir jāiegūst kaut vismazākais pavediens viņa personības atklāšānā, jo viņā pīšļus mums ir jātrod. Mēs devāmies tālāk, kad Mārtiņš pēkšni apstājās un deva man zīmi paskatīties pa kreisi, tur atradās telpa kurai pa vidu stāvēja kāds kalsns kareivis noplukušā uniformā. Brīdī kad es ielūkojos viņam sejā tas metās muns virsū, bet Mārtiņš to aizbaidīja ar delzs stieņa sitienu. Tas bija viss ko mums no bunkura vajadzēja un tagad sāksies pati smagākā darba daļa, būs jānoskaido, kas viņš bija un kur viņš ir apglabāts. Mēs devāmies pa iezīmēto ceļu atpatkaļ un, kad bijām tikuši līdz izejai, (lūkai kas bija virs mūsu galvām) Mārtiņš kāpa pirmais un kad es jau gandrīz biju ticis ārā mani kas pēkšni parāva atpatkaļ un piespieda pie zemes. Mārtiņš iebļāvās vai ar mani vass ir kārtībā, un es atbildēju lai viņš beidz uzdot muļķīgus jautājumus un dara kautko lietas labā. Viņs pēkšņi ieleca atpatkaļ un mums apkārt pabēra sāls apli. Es sajutu ka atkas varu pakustēties, mēs izlīdām ārā no bunkura un nolēmām nakti pavadīt mašīnā turpat netālu, un no rīta mēs devamies uz muzeju cerībā kautko atrast par šo kalsno kareivi.
,bet man patīk .
