[Dienasgrāmata] Darbs karostas cietumā 1. daļa49

3. Diena

Tēvam bija atpūtas diena, grafikā iekrita divas brīvas dienas, kurās viņš manai mātei stāstīja visus atgadījumus un, protams, atpūtās pēc grūtām divām naktīm...

4. Diena

Brīvs...

5. Diena

Tēvs steidzās uz cietumu, jo kavēja maiņas nodošanu, par ko viņam tika izteikts rājiens. Šoreiz ar tēvu dežūrēja cits apsargs, daudz tā teikt tramīgāks, jo tur bija pavadījis jau gandrīz pusgadu un redzējis daž nedažādus brīnumus. Tā nu viņi abi atrada kopīgu valodu un apsargs manam tēvam sāka stāstīt stāstus par visiem spokiem, pazudušajiem cilvēkiem, pakārušos sievieti un citām lietām. Tajā pašā laikā galda lampiņa vienkārši izdzisa... Apkārt valdīja tumsa. Viņi abi paķēra lukturīšus un ieslēdzot tos acīm pavērās neticams skats, galda lampiņas spuldzīte bija izskrūvēta... Viņi abi pārcēlās uz ģenerāļa kabinetu, kurā ieslēdza lustru, protams, abu sirdis sitās tik strauji, ka likās, ka drīz uzsprāgs. Lai novērstos no domām par tikko notikušo viņi sāka spēlēt kārtis, tas, manuprāt, bija vienīgais ko viņi spēlēja [:D] Un atkal līdz maiņas nodošanai viņi nospēlēja kārtis.

6. Diena

Tēvs ierodas uz dienas maiņu, dodas uz dežūrpunktu un ierauga, ka galda lampiņā spuldzīte ir vietā, pakasot pieri viņš dodas pie apsarga kam nodeva rīta maiņu un jautā vai kāds ir bijis dežūrpunktā un lampā ieskrūvējis spuldzi? ... Apsargam tā bija pirmā dzirdēšana, ka spuldze vispār bija pazudusi, viņš teica, ka no rīta, kad ieradās uz maiņu vēl lasīja avīzi pie tās pašas lampas. Tēvs manāmi pārbijies dodas atpakaļ uz dežūrpunktu kurā norisinājās šis dīvainās lietas... Un piesēžoties pie galda sāk lasīt savu avīzi, izstaigā gar kamerām un pārliecinās vai viss ir kārtībā, tā arī viņa dienas maiņa beidzās, uz plkst. 16:00 viņš devās mājup, un gulēt, jo nākošā dienā gaidāma kārtējā naktsmaiņa...

7. Diena

Tēvs pieņemot maiņu apvaicājās vai dienas maiņai viss ir bijis kārtībā... Sēdēdams slavenajā dežūrpunktā viņš gaida savu pārinieku, pienāk plskt. 21:00, taču viņš vēl nav ieradies. Viņš sazinās ar galveno virsnieku, kurš viņam paziņo, ka šonakt būs jāapsargā vienam, jo norīkotais apsargs ir smagi saslimis un nevar piecelties no gultas. Laigan Tēvs piekrita virsnieka teiktajam viņš pie sevis domāja ... „Noteikti nobijies, nosimulējis, maita!” Iekšā , apsargājot kameras viņš bija viens, taču ārējo perimetru apsargāja vairāki ‘’zaldāti’’ tādēļ neliela drošības sajūta viņam bija, nejau viņam bija bail no cietumniekiem, tie bija tikai pāris, nevairāk kā pieci... Viņš baidījās, ka atkal viņu nepiemeklē kas biedējošs... Tā nu pienāca pusnakts, viss ritēja mierīgi, viņš mierīgi sēdēja un lasīja avīzi, taču izdzirdēja raudas, kuras atbalsojās, izklausījās, ka kamerā kāds raud... tā nu viņš devās pārbaudīt kameras un staigājot gar tām skaņa palika ar vien skaļāka, līdz viņš nonāca līdz skaņas avotam, taču šī kamera pēc plāna bija tukšā, viņš pavēra lodziņu un iespīdināja kamerā, tā patiešām bija tukša, taču no tās nāca skaņa itkā kāda jauna sieviete raudātu un pie sevis kaut ko murminātu, tēvs pavēra kameras durvis, taču tur nebija nekas... Pēkšņi no blakus koridora atskanēja kameras aizciršanās skaņa un raudas rimās, Tēvs ātrā solī soļoja atpakaļ uz dežūrpunktu un nemirķšinādams acis lasīja avīzi un pie sevis kaut ko dungoja, lai aizmirstu par notikušo un beigtu trīcēt... Taču no pārslodzes un izbīļa viņš atslēdzās, aizmiga... Pieceļoties no rīta bija skaita diena un maiņas pieņēmējs viņu piecēla un pārjautāja, kā gājis naktī... Tēvs atcerējies stāstu par to, ka kādā kamerā bijusi pakārusies sieviete un par to uzvaicāja maiņas pieņēmējam, viņš manu Tēvu aizveda līdz tai kamerai un tā izrādījās tā, no kuras atskanēja raudas, apsargs atvēra durvis un norādīja uz vietu kur viņa bija pakārusies. Pār manu Tēva kauliem noskrēja šermuļi, un viņš pameta karostas cietumu un devās mājās, viņš dzēra nervu zāles, lai tikai nomieriniātos, tā beidzās pirmā nedēļa apsarga amatā.