Filma filma,protams, ir lieliska ar Leonardo galvenajā lomā!Bet, rodas interesants jautājums, kā tad viss notika īstenībā,ar šo bēdīgi slavas ieguvušo laineri!
Savā pirmajā un pēdējā braucienā no Sauthemptonas uz Ņujorku 1912. gada naktī no 14. uz 15. aprīli, „Titāniks” sadūrās ar aisbergu un nogrima 800 kilometrus uz dienvidaustrumiem no Ņūfaundlendas salas. „Titāniks” bija ārkārtīgi grezns. Tas bija ar peldbaseiniem, luksusa saloniem, mūzikas hallēm, vasaras un ziemas dārziem, skrituļslidu laukumiem, privātiem pastaigu laukumiem, turku pirtīm, restorāniem utt. Izejot no ostas tas gandrīz sadūrās ar amerikāņu laineri „Newyork”. Pa ceļam „Titāniks” Šerbūrā un Kvinstonā uzņēma pasažierus un pasta sūtījumus. Katastrofā bojāgājušo skaits, pēc dažādiem informācijas avotiem, sasniedza 1400 – 1517 (uz kuģa pavisam bija 2200 cilvēku). Apdrošināšanas kompānijas katastrofas upuru tuviniekiem izmaksāja vairāk nekā 14 miljonus sterilu mārciņu – tajos laikos astronomisku summu. „Titānika” bojāejas visās enciklopēdijās un vēstures mācību grāmatās minēta kā viena no lielākajām 20. gadsimta kuģu katastrofām. Pēc četrām dienām angļu avīzes publicēja valdības paziņojumu: „Cilvēces vēsturē nepieredzēta nelaime notikusi Atlantijas okeānā. Kompānijas „White Star Lines” tvaikonis savā pirmajā braucienā gājis bojā pie Rosa raga, un pēc pēdējām ziņām ir drošs pamats domāt, ka 2200 pasažieriem un komandas locekļiem izglābti 700.” Viens no aculieciniekiem Bisli kuģa bojāeju apraksta šādi: „Bija ap vieniem naktī. Bija pavisam skaidra debess, tā piebārstīta ar zvaigznēm, spīdēja mēness. Jūra palika mierīga kā dīķis. Nakts bija burvīga, bet auksta. No tālienes „Titāniks”, izceļoties uz skaidrā debesu fona, šķita milzīgs, visi iluminatori un laistījās spilgtā gaismā, un nevarēja iedomāties, ka ir noticis kaut kas slikts, ja nebūtu pamanāms, ka ūdens sniedzas līdz apakšējai iluminatoru rindai. Apmēram plkst. 2:05 naktī mēs pamanījām, ka kuģa priekšgala slīpums ātri palielinās, komandtiltiņš pilnībā nogrimst ūdenī un kuģa pakaļgals lēnām ceļas vertikāli augšā, gaisma salonos pēkšņi pazuda. Pēc mirkļa atskanēja tāda dārdoņa, kuru varēja dzirdēt jūdzēm tālu. Mašīnkatli un mehānismi izkustējās no savām vietām. Mums par lielu pārsteigumu kuģis palika stāvot vertikāli apmēram piecas minūtes, un „Titāniks” atgādināja milzīgu 45 metrus augstu torni. Tad mēs izdzirdējām visšausmīgāko kaucienu, kādu jebkad uztvērušas cilvēka ausis – tie bija mūsu līdzcilvēku kliedzieni, kas cīnījās ar nāvi ledainajā ūdenī un sauca pēc palīdzības, kuru mēs nevarējām sniegt, jo mūsu laiva jau bija piepildīta.” Laineri pirms liktenīgā brauciena reklamēja kā pašu lielāko, ātrāko un drošāko kuģi pasaulē, kurš praktiski neesot nogremdējams. Diemžēl īstenība izrādījās pretēja. 1912. gada 30. jūlijā Anglijas tiesa pieņēma oficiālu secinājumu: kuģis gājis bojā sadursmē ar aisbergu, to izsaucis pārmērīgi lielais braukšanas ātrums. Vainu uzvēla kapteinim Smitam, kaut gan uz kuģa atradās kompānijas „White Star Lines” prezidents Brūss Ismeiss, kas nemitīgi pieprasīja braukt ar maksimālo ātrumu, lai uzstādītu ātruma rekordu un iegūtu „Zilo lentu”, netika pieminētas kuģa konstrukcijas nepilnības. Sadursme ar aisbergu notika plkst. 23:40 Atlantijas okeānā 41,46’ ziemeļu platumā un 50,14 rietumu garumā. Sadursmes rezultātā „Titāniks” bija dabūjis caurumu 100 metru garumā. 2:05 naktī no lainera tika nolaista pēdējā laiva, bet uz kuģa vēl palika gandrīz 1600 cilvēku. Tieši 2:20 „Titāniks” nogrima dzelmē. Tā SOS signālus uztvēra vācu tvaikonis „Frankfurt”, Kanādas tvaikonis „Templ”, angļu tvaikonis „Virginija” un Krievijas-Austrumāzijas tvaikoņu sabiedrības tvaikonis „Birm”. Palīdzība ieradās pēc divām stundām, un izglābt izdevās tikai 705 cilvēkus. 1985. gada 1. septembrī trīs zemūdens ekspedīcijas dalībnieki Roberta Balarda vadībā batiskafā Alvīne nolaidās vairāk nekā četru kilometru dziļumā un pirmo reizi 73 gadu laikā pēc katastrofas jūras dibenā ieraudzīja uz pusēm pārlūzušo „Titānika” korpusu. Taču tā izpēte ne tikai neļāva noskaidrot vairākus noslēpumainus apstākļus gigantiskā lainera bojāejā, bet arī uzdeva virkni jaunu mīklu.
Visus šos gadus valdīja uzskats, ka „Titāniks” nogrimis tāpēc, ka saduroties ar aisbergu, tika pārplēsta labā borta apšuve zem iegrimes līnijas. Taču Balarda ekspedīcija kuģa korpusā atrada tikai sešus salīdzinoši nelielus plīsumus, kuru malas bija izliektas uz āru. Šādi bojājumi varēja rasties, piemēram, sprādzienā ( vai sprādzienu sērijā ) kuģa iekšienē. Kas tādā gadījumā bija – kas bija sprādzienu cēlonis, un kā tie saistīti ar aisbergu?
Iespējams, notikumi varēja risināties šādi. Aisbergs pārplēsa borta apšuvi zem ūdens līmeņa mašīnu nodalījuma rajonā. Tur ieplūda jūras ūdens, kura temperatūra bija -2 C. Tas appludināja tvaika katlus, to nokaitētās sienas neizturēja temperatūru starpības dēļ radušos slodzi, un sākās sprādzieni ( spiediens katlos sasniedza 150 atmosfēras ). Sprādzieni paplašināja sadursmē gūtos bojājumus apšuvē, kā arī radīja jaunus, izliecot to malas uz ārpusi... Taču šā notikumu attīstības varianta iespējamība vēl jāpārbauda. Fakts par „Titānika” sadursmi ar peldošo ledus kalnu šaubas neizraisa. To apliecinājuši daudzi pasažieri un komandas locekļi, kam laimējies palikt dzīviem. Taču nezin kāpēc, spriežot pēc aculiecinieku liecībām, ne pasažieri, ne komandas locekļi nejuta neko citu kā vienīgi vieglu kuģa korpusa nodrebēšanu un it kā tāla sprādziena atbalsis. Bet pret akmenscietu ledus milzeni taču triecās ķermenis ar 66000 tonnu lielu masu, kas pārvietojās ar ātrumu 40 kilometri stundā!
Varbūt „Titāniks” nemaz nesadūrās ar aisbergu, bet tikai nedaudz to aizskāra? Taču tad sadūrās ar kaut ko pavisam citu? Vai arī šis kaut kas apzināti sadūrās ar laineri, izmantojot ledus kalnu par aizsegu, un bija patiesais kuģa bojāejas cēlonis?
Bet, ja visā tomēr vainojams aisbergs, tad kāpēc vispār notika sadursme? Kā tas varēja notikt, ka skaidrā laikā, pilnīgā bezvējā, kad jūras viļņošanās nenotiek – pilnīgi neierasti laika apstākļi šiem platuma grādiem un gadalaikam, sardzes virsnieki un matroži nespēja laikus pamanīt briesmas un veikt pasākumus, lai novērstu katastrofu? Vēl jo vairāk tāpēc, ka liktenīgais aisbergs, kā vēlāk noskaidrojās, „Titānika” ceļā bija vienīgais vairāku desmitu jūdžu rādiusā.
Taču, izrādās, gan pirms, gan pēc katastrofas reģistrēta visai dīvainu notikumu virkne. Dažus no tiem citādi kā par pārdabiskiem nav iespējams nosaukt...
Mūsdienās stāsts par „Titāniku” zināms katram, it īpaši no filmas ar Leonardo di Kaprio vienā no galvenajām lomām. Taču tikai retais zina, ka katastrofu visās detaļās pareģoja 14 gadus pirms tā patiesībā notika. Pareģis bija rakstnieks Morgans Robertsons. Savā romānā Godkāre viņš aprakstīja, kā kādā 1898. gada aprīļa vakarā pēc sadursmes ar aisbergu pie Amerikas krastiem nogrimst „Titāns” – milzīgs pasažieru tvaikonis, kas veic savu pirmo transatlantisko reisu no Sauthemptonas uz Ņujorku. Apbrīnojamās sakritības ar to nebeidzas. Reālajam „Titānikam” un izdomātajam „Titānam” ir gandrīz vienāds garums – 269 un 252 metri, samērāms arī to ūdens izspaids – 46000 un 66000 tonnu. Abus kuģus uz priekšu dzina trīs dzenskrūves, un tie devās ceļā ar apmēram 2500 pasažieriem, kas piederēja galvenokārt pie sabiedrības augstākajiem un turīgākajiem slāņiem. Gan „Titāniks”, gan „Titāns” sadūrās ar aisbergu gandrīz vienā un tajā pašā vietā – piecsimt jūdzes uz dienvidaustrumiem no Ņūfaundlendas. Abos kuģos glābšanas līdzekļu nepietika, un apmēram puse no pasažieriem dabūja galu Atlantijas dzelmē, galvenokārt nosalstot ledainajā ūdenī. Šīs un daudzās precīzās sakritības nevar uzskatīt par nejaušām. Pašas par sevi rodas aizdomas par kādu mistisku pareģojumu.
Ko darīja kapteinis?
Nekādi nav iespējams izskaidrot arī gan kapteiņa Smita, gan viņa sardzes palīgu Mērdoka un Laitolera dīvaino vieglprātību. Savulaik to izskaidroja ar pilnīgi skaidro laiku un bezvēju. Minētā vieglprātība izpaudās apstāklī, ka matroži novērotāji kraukļa ligzdā masta galā pat nebija apgādāti ar tālskatiem un situāciju vēroja ar neapbruņotu aci. Novērotāja nebija arī kuģa priekšgalā.
Kad kļuva skaidrs, ka sadursme ar aisbergu ir neizbēgama, profesionālim nepiedodamu kļūdu pieļāva kapteiņa pirmais palīgs Viljams Mērdoks. Ja viņš šajā brīdī būtu komandējis: Pilnu gaitu atpakaļ! Stūri taisni!”, tad „Titāniks” nenogrimtu. Aprēķini parādīja, ka šajā gadījumā tiktu bojāti vienīgi divi ūdensnecaurlaidīgie priekšgala nodalījumi. Kuģis gan sasvērtos uz priekšu, taču to varētu labot, ielaižot ūdeni divos pakaļgala nodalījumos. Ar atlikušajiem 12 neskartajiem nodalījumiem, pietiktu, lai „Titāniks” saglabātu peldspēju. Ja arī kuģis nespētu pats saviem spēkiem aizkļūt līdz ostai, visi pasažieri un komanda paliktu dzīvi. Diemžēl Mērdoks deva citu komandu: Pilnu gaitu atpakaļ! Stūri pa kreisi!”, tādā veidā noliekot aisbergam pa sitienam visu lainera labo sānu. Pieredzējušā jūras virsnieka kļūdas rezultātu zina visi.
Bez vainas vainīgais un vēl kāds cits
„Titānika” bojāejas apstākļu izpētes komisija nāca pie secinājuma, ka katastrofas vietai vistuvāk atradies tvaikonis „Californien”. Pēc komisijas slēdziena, tas bija vienīgais kuģis, kas varēja atsteigties palīgā grimstošajam lainerim, vēl jo vairāk tāpēc, ka abi kuģi bijuši tiešas redzamības attālumā. Izmeklēšanas komisija atzina „Californien” kapteini Stenliju Lordu par vienu no vainīgajiem pusotra tūkstoša „Titānika” pasažieru un komandas locekļu bojāejā. Apsūdzība palīdzības nesniegšanā grimstošam kuģim jebkuram jūrniekam, vēl jo vairāk kapteinim, ir smags apvainojums, ka faktiski pārvelk svītru viņa profesionālai reputācijai un tālākai jūrnieka karjerai.
Ilgus gadus komisijas slēdzienu neviens neapšaubīja. Tikai 1968. gadā Amerikas tirdzniecības kuģu kapteiņu asociācija pēc atkārtotas „Titānika” bojāejas apstākļu analīzes nonāca pie secinājuma, ka pirms vairāk nekā piecdesmit gadiem pret Stenliju Lordu izvirzītā apsūdzība bijusi kļūdaina. „Californien” atradās pārāk tālu, lai spētu saskatīt grimstošo „Titāniku”. Izdevās pierādīt, ka attālums starp abiem kuģiem bijis tik liels, ka tālskatī redzēt otra kuģa bortus nav bijis iespējams. Tajā pašā laikā atklājās, ka starp „Titāniku” un „Californien” atradies vēl kāds kuģis. Turklāt no „Titānika” to noturēja par „Californien”, bet no „Californien” – par „Titāniku”. Kuģa nosaukums un valstiskā piederība nav noskaidrota vēl jo projām.
Noslēpumainai „Iks”
Nezināmā kuģa ( nosauksim to par iks ) manevrus, pēc „Californien” borta žurnāla ierakstiem un izglābto „Titānika” komandas locekļu un pasažieru liecībām, izdevās atainot samērā precīzi. Šie manevri ir visai dīvaini. „Iks”, kas virzījās no ziemeļaustrumiem uz dienvidrietumiem, abu minēto kuģu sargmatrožu un virsnieku redzeslokā nonāk apmēram vienā un tajā pašā laikā, plkst 22:25. Tieši plkst. 23:40, tas ir, tieši tajā brīdī, kad „Titāniks” saduras ar aisbergu, „Iks” aptur mašīnas un sāk dreifēt. Pēc tam... apgriežas par180 grādiem, it kā gatavotos doties pretējā virzienā! Taču to nedara, bet līdz pat plkst. 2:05 turpina dreifēt, it kā no sešu jūras jūdžu atstatuma vērojot „Titānika” traģēdijas norisi. Tad „Iks” iedarbina mašīnas, no jauna pagriežas par 180 grādiem un aizbrauc dienvidrietumu virzienā. Plkst.. 2:40 tā borta ugunis pazūd no „Californien” redzesloka.
Kas īsti bija šis noslēpumainais „Iks” un kāpēc tik dīvaini uzvedās? Un, ja no tā vairāk nekā divas stundas mierīgi vēroja kā nogrimst „Titāniks”, vai tas nav saistīts ar lainera bojāeju? Varbūt „Iks” nemaz nebija kuģis šā vārda vispārpieņemtajā nozīmē? Bet varbūt tā bija viena no cilvēku savstarpējā naida izpausmēm, kas divus gadus vēlāk noveda pie Pasaules kara?
