Citplanētieši uzbrūk!!16

Šodien par šo tēmu bieži runā ļoti piesardzīgi, bet pagājušā gadsimta 90-o gadu sākumā NLO nolaupīto cilvēku un dzīvnieku nolaupīšanas bija ļoti apspriesta tēma. 1990. gada 29. Marta vakars Volgogradas apgabala Nikolajevskas ciema iedzīvotājai Annai pagāja ierastajās ikdienas raizēs. Nolikusi gulēt mazo meitiņu, arī pati gatavojās naktsmieram. Vīrs bija komandējumā un ap sirdi bija kaut kā nemierīgi. Tā kā meitiņa naktī vairākas reizes mēdza pamosties, lai guļamistabā būtu puskrēsla, viņa virtuvē atstāja ieslēgtu gaismu. Četrgadīga Olga pēdējo reizi pamodās pulksten četros. Māte pēc tam aizmiga, bet drīz vien pamodās no oranžas gaismas. Anna piegāja pie loga. No augšas krita spēcīga gaisma, it kā virs divstāvu mājas karātos ugunīga bumba. „NU gan, arī pie mums atlidojuši citplanētieši! Interesanti … ” – pazibēja viņas prātā. Tad viņu pārņēma baiļu vilnis. Aizvilkusi aizkarus, Anna ieslīdēja gultā un pārklāja segu. Pagāja apmēram divas minūtes. Nometusi segu viņa pamanīja: virtuvē mirgo gaisma. Ķermeni durstīja, it kā strāva. Pārņēma kaut kāds smagums. Pēkšņi dzīvoklis iegrima pilnīgā tumsā: gaisma virtuvē izdzisa un nebija redzama arī uz ielas. Anna telpā sajuta kāda klātbūtni. Gribēja pakustēties, piecelties, bet nejaudāja. Galva strādāja, bet ķermenis it kā paralizēts. Ar sānu redzi viņa pamanīja, kā no loga starp viņas dīvānu un bērna gultiņu virzās kaut kas līdzīgs cilvēkam. Tas bija neliels, apmēram 120-140 centimetrus garš , vizošā apģērbā. Kustības saraustītas, gluži kā robotam. Sejā kaut kas līdzīgs acīm – divi lieli vai nu izvirzījumi, vai dobumi. Aizgājis līdz dīvāna galam, radījums apstājās un pagriezās pret Annu. Bailes viņai nebija, kamēr atnācējs klusā balsī, stiepjot vārdus, pa zilbēm izrunāja: - Mēs-pa-ņem-sim-jū-su-mei-te-ni. Šajā brīdī Anna dzirdēja Oļas spiegšanu: „Mamma”! Anna sāka skaļi spiegt, kā pašai likās, pa visu kāpņu telpu: „Nē! Neatdošu! Nē!” Atnācējs izrunāja vēl divas frāzes : - Mēs-vi-ņu-at-do-sim… Mēs-vi-ņu-at-do-sim… Anna turpināja mežonīgi kliegt. Humanoīds pagriezās pret durvīm un iegāja priekšnamā. Aizcirta pēc sevis durvis, bet Anna precīzi atceras, ka viņa aizslēdza durvis ar diviem atslēgas apgriezieniem. Kāpnēs bija dzirdami šļūcoši soļi. Iečīkstējās durvis. Šajā brīdī virtuvē iedegās gaisma. Annai bija tikai viena vēlēšanās – skriet pēc mazulītes, bet, kaut gan „strāvas” iedarbība bija mitējusies, ķermenis bija kā sasiets. Viņa noslīdēja uz grīdas un kaut kā nokļuva līdz bērna gultiņai. Meita bija aizmigusi, bet nez kāpēc viņai nebija segas. Vēlāk Anna to atrada priekšnamā uz grīdas. Bezspēkā viņa sabruka uz dīvāna. Pamazām atjaunojās ķermeņa elastība, bet bija ļoti liels bezspēks. Anna bailēs gaidīja rītausmu. Elektroniskais pulkstenis rādīja 4:45. Pulksten septiņos no rīta viņa dzirdēja garām braucošo automašīnu troksni, bet kāpņu telpā cilvēku balsis. Vēlāk pamodās meitiņa. Pirmais, ko dzirdēja viņas māte – frāze, kas lika pārdzīvot nakts šausmas: - Mammīt! Bubulis mani nepaņēma! Tātad Annai tas nebija licies, - tā bija!? Anna aizveda mazo meitiņu uz bērnudārzu, bet pati devās uz darbu. Viņas stāvoklis bija briesmīgs. Pavadīt nakti savā dzīvoklī viņa nespēja – devās pie kaimiņiem. Drīz atbrauca viņas vīrs. Četras dienas pēc negadījuma kolēģi uzstāja, lai Anna izsauc sanitāri epidemioloģiskās stacijas darbiniekus apsekot dzīvokli. Radiācijas līmenis bija normas robežās, pirms tam saimniece bija vēdinājusi telpu un vairākas reizes mazgājusi grīdu… Speciālisti neko īpašu neatrada. Kas tas bija? Kādam nolūkam tika organizēts bērna nolaupīšanas mēģinājums – tas viss paliek zem jautājuma zīmes.