Daudziemn patīk šī filma- lūk ieskats romānā pēc kura viņa uzņemta!
Čaks Palanjuks
(romāna fragments)
Divreiz nomainījis monitora bildi, pētīdams savu Microsoft demo, es sagaršoju asinis, un man jāsāk rīstīties. Mans boss nepazīst šo materiālu, tomēr neļauj man strādāt ar demo, jo viena acs man uzdauzīta zila un puse sejas pietūkusi no šuvēm vaiga iekšpusē. Šuves ir atnākušas vaļā, un es ar mēli varu vaigā tās sataustīt. Iztēlojies samudžinātu makšķerauklu liedagā. Es varu tās iztēloties kā melnas šuves uz operēta suņa ādas, un es nemitīgi riju asinis. Boss vada prezentāciju pēc mana scenārija, un es strādāju ar klēpjdatora projektoru, tāpēc sēžu vienā telpas pusē, tumsā.
Lūpas vēl vairāk aplīp ar asinīm, kad cenšos asinis nolaizīt, un, kad iedegsies gaisma, es pievērsīšos Microsoft konsultantiem Elenai, Volteram, Norbertam un Lindai un sacīšu, paldies, ka atnācāt, mute man spīdēs asinīs un asinis kāps augšup pa zobu starpām.
Var norīt apmēram pinti asiņu, pirms uznāk vēmiens.
Cīņas klubs būs rīt, un cīņas klubu es nelaidīšu garām.
Pirms prezentācijas Volters no Microsoft pasmaida ar žokli kā ekskavatora kausu, mārketinga instruments, iededzis tādā krāsa kā ugunskurā iekritis kartupeļu čipss. Volters ar savu zīmoggredzenu paspiež man roku, ietinis to savā gludajā, mīkstajā plaukstā, un saka: "Man nemaz negribētos redzēt, kas noticis ar to otru puisi."
Pirmais cīņas kluba noteikums: par cīņas klubu nedrīkst runāt.
Es pasaku Volteram, ka pakritu.
Sasitos pats.
Pirms prezentācijas, kad sēdēju iepretim bosam, stāstīdams viņam, kurā scenārija vietā jāparāda kurš diapozitīvs, un pošos sākt video demonstrējumus, mans boss noprasa: "Kur jūs iekuļaties katru nedēļas nogali?"
Gluži vienkārši negribas nomirt, nedabūjušam dažas rētas, es atbildu. Tas jau vairs nav nekas, ja tev ir skaists, banāls ķermenis. Paskatieties uz automašīnām, kas ir pilnīgi banālas un neskartas, kā nule nopirktas 1955. gadā, man vienmēr jādomā, kāda veltīga izšķērdība.
Otrais cīņas kluba noteikums: par cīņas klubu nedrīkst runāt.
Varbūt pusdienu laikā pie tava galdiņa pienāk viesmīlis, un viesmīlim ir divas melnas gigantiska pandas acis no cīņas kluba pagājušā nedēļas nogalē, kad tu redzēji, kā viņa galva tiek saspiesta starp betona grīdu un ceļgalu, kas pieder divsimt mārciņu smagam, banālam puisim, kurš ar dūri dauza viesmīļa virsdeguni, vēl un vēl, skaņa ir vienmuļa, cieta, blīva, to var dzirdēt cauri visiem kliedzieniem, līdz viesmīlis ierauj pietiekami daudz elpas un izsprauslā asinis, teikdams: beidz.
Tu nebilsti ne vārda, jo cīņas klubs eksistē vienīgi tajās stundās, kas ir starp cīņas kluba sākumu un cīņas kluba beigām.
Tu redzēji puiku, kas strādā kopētavā, pirms mēneša tu redzēji šo puiku, kas nejaudā atcerēties, ka kvīts malā jāizsit ātršuvēja caurumi vai ka nokopēto papīru pakas jāatdala cita no citas ar krāsainām lapiņām, bet šis puika bija dievs tajās desmit minūtēs, kad tu redzēji, kā viņš iesper pa pakrūti bankas ierēdnim, divreiz lielākam par pašu, pēc tam metas viņam virsū un sadauza viņu ļenganu, līdz ir spiests rimties. Tas ir trešais cīņas kluba noteikums: ja kāds pasaka "beidz" vai kļūst ļengans, pat ja tikai tēlo, tad cīņa ir galā. Ikreiz, redzēdams šo puiku, tu nedrīksti viņam sacīt, cik lieliski viņš cīnījies.
Vienā cīņā tikai divi vīri. Viena cīņa vienā reizē. Jācīnās bez krekliem un apaviem. Cīņas turpinās tik ilgi, cik vajadzīgs. Tie ir pārējie cīņas kluba noteikumi.
Cīņas klubā neviens nav tas pats, kas reālajā dzīvē. Pat ja tu pateiktu kopētavas puikam, ka viņš labi cīnījies, tu nerunātu ar vienu un to pašu čali.
To cilvēku, kas es esmu cīņas klubā, mans boss nepazīst.
Pēc vakara, kas pavadīts cīņas klubā, reālajā pasaulē visam ir pieklusināta skaņa. Nekas nespēj tevi aizkaitināt. Tavs vārds ir likums, bet tevi nekaitina pat tas, ja citi pārkāpj šo likumu vai apšauba tevi.
Reālajā pasaulē es koordinēju preču izņemšanu no apgrozības, ģērbies kreklā ar kaklasaiti, es sēžu tumsā ar asiņu pilnu muti un mainu projekcijas lapas un diapozitīvus, kamēr mans boss stāsta Microsoft ļaudīm, kā vienai ikonai izraudzījies īpašu, gaišu rudzupuķu zilo toni.
Pirmajā cīņas klubā viens otru dauzījām tikai mēs ar Taileru.
Senāk, kad pārnācu mājas nikns, apzinādamies, ka mana dzīve netiek līdzi manam piecgadu plānam, pietika ar to, ja uzkopu dzīvokli vai izjaucu savu automašīnu. Kādu dienu es būtu miris, nedabūjis ne skrambiņas, un paliktu ļoti skaists dzīvoklis un mašīna. Ļoti, ļoti skaisti, līdz ieviestos putekļi vai nākamais īpašnieks. Nekas nestāv uz vietas. Pat Mona Liza pamazām brūk kopā. Kopš pastāv cīņas klubs, puse zobu man žoklī kustas.
Varbūt sevis attīstīšana nav atrisinājums.
Tailers nekad nav pazinis savu tēvu.
Varbūt atrisinājums ir sevis iznīcināšana.
Mēs ar Taileru joprojām ejam uz cīņas klubu, abi kopā. Cīņas klubs ir kāda bāra pagrabā, tagad, sestdienas naktī, kad bārs ir slēgts, un ik nedēļu tu uz turieni aizej, un ikreiz tur ir vairāk čaļu.
Tailers nostājas melnā betona pagraba centrā zem vienīgās lampas un redz tās gaismu atspīdam no tumsas simt acu pāros. Vispirms Tailers nokliedz: "Pirmais cīņas kluba noteikums: par cīņas klubu nedrīkst runāt!"
"Otrais cīņas kluba noteikums," Tailers kliedz, "par cīņas klubu nedrīkst runāt!"
Es savu tēvu pazinu apmēram sešus gadus, bet neko neatceros. Mans tēvs ik pēc gadiem sešiem nodibina jaunu ģimeni jaunā pilsētā. Tas drīzāk izskatās nevis pēc ģimenes, bet gan pēc filiāļu dibināšanas.
Cīņas klubā ir redzama vīriešu paaudze, ko audzinājušas sievietes.
Tailers tumsā pēc pusnakts stāv zem vienīgās lampas pagrabā, kas pilns ar vīriešiem, Tailers noskaita pārējos noteikumus: vienā cīņā divi vīri, viena cīņa vienā reizē, bez
apaviem un bez krekliem, cīņas turpinās tik ilgi, cik vajadzīgs.
"Un septītais noteikums," Tailers nokliedz. "Ja šis ir tavs pirmais vakars cīņas klubā, tad tev jācīnās."
Cīņas klubs nav futbols pa televīziju. Tu neskaties, kā pasaules otrā malā nepazīstamu vīru bars dauza cits citu satelīta tiešraidē ar divu minūšu novēlošanos, ik pēc desmit minūtēm tiek reklamēts alus, un tagad pauze kanāla identificēšanai. Pēc tam kad esi bijis cīņas klubā, skatīties futbolu pa televīziju ir tas pats, kas skatīties pornogrāfiju, ja tās vietā tev varētu būt lielisks sekss.
Cīņas klubs kļūst par iemeslu tam, ka tu ej uz sporta zāli, apcērp īsus matus un apgriez nagus. Sporta klubi, kurus tu apmeklē, ir pilni ar puišiem, kuri mēģina izskatīties kā vīrieši, it kā būt vīrietim nozīmētu izskatīties tā, kā liek tēlnieks vai režisors.
Kā saka Tailers, pat uzpūtenis izskatās uzpumpēts.
Mans tēvs nebija mācījies koledžā, tāpēc bija tik svarīgi, lai koledžā mācos es. Pēc koledžas es piezvanīju viņam uz citu pilsētu un jautāju ko tagad?
Mans tēvs nezināja atbildi.
Kad dabūju darbu un kļuvu divdesmit piecus gadus vecs, es piezvanīju uz citu pilsētu un jautāju ko tagad? Mans tēvs nezināja atbildi, tāpēc pateica precies.
Es esmu trīsdesmit gadu vecs puika un lauzu galvu par to, vai vēl viena sieviete tiešām ir tā atbilde, kas man vajadzīga.
Tas, kas notiek cīņas klubā, nenotiek vārdos. Dažiem čaļiem katru nedēļu ir vajadzīga cīņa. Tailers saka, šonedēļ iekšā jau esot pirmie piecdesmit čaļi, un cauri. Vairāk ne.
Pagājuša nedēļā es izraudzījos vienu čali, un mēs tikām cīņu sarakstā. Tam čalim laikam bija gadījusies smaga nedēļa, viņš atlauza man abas rokas aiz galvas pilnā nelsonā un zvetēja manu seju pret betona grīdu, līdz mani zobi pārkoda vaiga iekšpusi, acs aizpampa ciet un sāka asiņot un es, pateicis "beidz", paskatījos lejup un uz grīdas ieraudzīju asiņainu nospiedumu pusi no savas sejas.
Tailers stāvēja man blakus, mēs abi raudzījāmies lejup uz manas mutes lielo O ar asinīm visapkārt un uz manas acs šauro šķirbiņu, kas blenza uz mums no grīdas, un Tailers saka: "Super."
Es paspiežu tam čalim roku un saku, laba cīņa.
Tas čalis saka: "Kā būtu nākamajā nedēļā?"
Es mēģinu pasmaidīt par spīti satūkumam un saku, paskaties uz mani. Kā būtu nākamajā mēnesī?
Tik dzīvs kā cīņas klubā tu neesi nekur citur. Kad jūs ar otru čali esat divatā zem vienīgās lampas visu šo skatītāju vidū. Cīņas kluba jēga nav uzvara vai zaudējums cīņās. Cīņas kluba jēga nav vārdos. Tu redzi, kā čalis pirmo reizi atnāk uz cīņas klubu, un pakaļa viņam ir kā baltmaizes klaips. Tu redzi to čali tepat, pēc pusgada, un viņš izskatās kā izgrebts no koka. Šis čalis tic, ka spēj tikt galā ar jebko. Cīņas klubā skan tādi paši kunksti un trokšņi kā sporta klubā, bet cīņas kluba mērķis nav glīta āriene. Tur tiek histēriski brēkts mēlēs kā baznīcā, un, pamodies svētdienas pēcpusdienā, tu jūties atpestīts.
Pēc manas pēdējās cīņas tas čalis, kas bija mani pieveicis, uzslaucīja grīdu, kamēr es zvanīju savai apdrošināšanas kompānijai, lai jau iepriekš norunātu apmeklējumu neatliekamās palīdzības nodaļā. Slimnīcā Tailers paskaidro, ka es esot pakritis.
Dažreiz Tailers runa mana vietā.
Es sasitos pats.
Ārā lēca saule.
Par cīņas klubu nedrīkst runāt, jo, atskaitot piecas stundas svētdienas rītā no diviem līdz septiņiem, cīņas klubs neeksistē.
Kad mēs ar Taileru izgudrojām cīņas klubu, neviens no mums vēl nekad nebija kāvies. Ja tu nekad neesi kāvies, tev pa galvu maisās visādas domas. Par sāpēm, par to, kā tu spēsi pretoties otram vīrietim. Es biju pirmais čalis, kuram Tailers droši varēja jautāt, un mēs abi bijām piedzērušies bārā, kur visiem bija vienalga, tāpēc Tailers teica: "Es gribu, lai tu izdari man vienu pakalpojumu. Es gribu, lai tu man iesit no visa spēka."
Es negribēju, bet Tailers visu paskaidroja ka nevēloties nomirt bez rētām, ka viņam esot apnicis noraudzīties tikai profesionālu cīņās, ka viņš gribot labāk iepazīt sevi.
Viņš runāja par sevis iznīcināšanu.
Tai laikā mana dzīve vienkārši likās pārāk pilnīga, un varbūt mums ir jāsagrauj viss, lai izveidotu no sevis kaut ko labāku.
Es paskatījos apkārt un teicu, labs ir. Labs ir, es saku, bet tikai ārā, auto stāvvietā.
Tā nu mēs izgājām ārā, un es jautāju Taileram, vai viņš grib dabūt pa seju vai pa vēderu.
Tailers teica: "Pārsteidz mani."
Es sacīju, ka nekad nevienam neesmu sitis.
Tailers teica: "Tad atlaid bremzes, vecīt."
Es sacīju, aizver acis.
Tailers teica: "Nē."
Ka visi čaļi sava pirmajā cīnās kluba vakara, es ievilku elpu un, krietni atvēzējies, triecu ar dūri Taileram pa žokli kā ikvienā kovboju filmā, ko esam redzējuši, un es, mana dūre saskārās ar Tailera kaklu.
Velns, es sacīju, tas neskaitās. Mēģināšu vēlreiz.
Tailers attrauca: "Skaitījās gan," un sita man, pa taisno, blaukš, kā sestdienas rīta animācijas filmās sit boksa cimds uz atsperes, taisni pa vidu krūtīm, un es atmuguriski atkritu pret automašīnu. Mēs abi stāvējām, Tailers berzēja kaklu, es turēju pie krūtīm roku, mēs abi zinājām, ka esam iegājuši tur, kur vēl nekad neesam bijuši, un gluži kā zīmēto filmiņu kaķis un pele joprojām esam dzīvi, un gribam redzēt, cik tālu varam iet, palikdami dzīvi.
Tailers teica: "Super."
Es sacīju, iesit man vēlreiz.
Tailers teica: "Nē, tu sit man."
Tā nu es viņam iesitu, skuķa platais atvēziens un blieziens taisni zem auss, un Tailers pagrūda mani atpakaļ un ar kurpes papēdi ietrieca man pa vēderu. Tas, kas notika tālāk un pēc tam, netika ietērpts vārdos, bet bāru slēdza un ārā iznāca ļaudis, un klaigāja ap mums stāvvietā.
Beigu beigās es jutu, ka varu tikt galā nevis ar Taileru, bet gan ar visu, kas pasaulē nenotiek, kā nākas, ar krekliem, ko ķīmiskajā tīrītavā izsniedz ar pārlūzušām apkakles podziņām, ar banku, kas apgalvo, ka es esot pārtērējis kredītu par simtiem dolāru. Ar savu darbu, kur boss bāzās manā datorā un jaucās pa manām DOS izpildes komandām. Un ar Marlu Singeri, kura zaga man atbalsta grupas.
Kad cīņa beidzās, nekas nebija atrisināts, bet nekas arī nebija svarīgi.
Pirmo reizi mēs cīnījāmies svētdienas vakarā, un Tailers visu nedēļas nogali nebija skuvies, tāpēc man svila pirkstu kauliņi, nobrāzti pret viņa nedēļas nogales bārdu. Mēs gulējām uz muguras stāvvietā, skatījāmies uz vienīgo zvaigzni, kas bija saredzama ielas laternu gaismā, un es jautāju Taileram, ar ko viņš nupat cīnījies.
Tailers atbildēja, ar tēvu.
Varbūt mums nemaz nebija vajadzīgs tēvs, lai sevi pilnveidotu. Tam, ar ko tu cīnies cīņas klubā, nepiemīt nekas personisks. Tu cīnies, lai cīnītos. Tu nedrīksti runāt par cīņas klubu, bet mēs runājām, un nākamajās pāris nedēļās pēc bāra slēgšanas čaļi tikās tajā stāvvietā, un ap to laiku, kad kļuva auksts, kāds cits bārs piedāvāja pagrabu, kur mēs tiekamies tagad.
Kad tiekas cīņas klubs, Tailers paziņo noteikumus, ko esam pieņēmuši mēs abi. "Vairums no jums," Tailers kliedz gaismas konusā, pašā vidū pagrabam, kas pilns ar vīriešiem, "vairums no jums ir šeit, jo kāds ir pārkāpis noteikumus. Kāds ir izstāstījis jums par cīņas klubu."
Tailers saka: "Nu, tad labāk izbeidziet pļāpāt vai dibiniet citu cīņas klubu, jo nākamnedēļ, ierodoties šeit, jūs ierakstīsiet savu vārdu sarakstā, un iekšā ies tikai pirmie piecdesmit. Ja tu tiec iekšā, tad uz cīņu piesakies uzreiz, ja vispār gribi cīnīties. Ja negribi cīnīties, ir citi, kas grib, tāpēc varbūt labāk paliec mājās."
"Ja šis ir tavs pirmais vakars cīņas klubā," Tailers kliedz, "tad tev ir jācīnās."
Vairums čaļu nāk uz cīņas klubu tāpēc, ka pastāv kaut kas tāds, ar ko viņiem pārlieku bail cīnīties. Pēc pāris cīņām tev paliek daudz mazāk, no kā baidīties.
Daudzi labākie draugi pirmo reizi satiekas cīņas kluba. Tagad, ierodoties sapulcēs un konferencēs, es pie konferenču galdiem redzu bankas ierēdņus un zemāka ranga administratorus vai advokātus ar lauztu degunu, kas zem apsēja malām izpleties kā baklažāns, vai varbūt viņiem ir dažas šuves zem acs vai ar stiepli savilkts žoklis. Tie ir tie klusie jaunekļi, kuri klausās, līdz pienāk laiks lemt.
Mēs pamājam cits citam ar galvu.
Vēlāk boss man jautās, kā es pazīstot tik daudzus no šiem puišiem.
Ja tic manam bosam, biznesā ir arvien mazāk džentlmeņu un arvien vairāk rīkļurāvēju.
Prezentācija turpinās.
Volters no Microsoft notver manu skatienu. Jauns čalis ar ideāliem zobiem un tīru ādu, un ar tādu darbu, kura dēļ tu esi ar mieru rakstīt koledžas absolventu žurnālam, lai uzzinātu, kā pie tāda var tikt. Tu zini, ka viņš ir par jaunu, lai būtu cīnījies kādos karos, un, ja viņa vecāki arī nav šķīrušies, tad tēva tik un tā nekad nav bijis mājās, un te nu viņš skatās uz mani, man puse sejas ir gludi skūta, bet tumsā paslēpta puse no glūnīga ziluma. Man uz lūpām spīd asinis. Un varbūt Volters domā par veģetāru, nesāpīgu pikniku, kurā piedalījies viņnedēļ, vai par ozonu, vai par to, cik Zemei izmisīgi nepieciešams, lai tiek pārtraukti cietsirdīgi ražojamo produktu izmēģinājumi ar dzīvniekiem, bet varbūt arī ne.
