Te nu būs stāsta otrā daļa, tiem dažiem lasītājiem, kurus ieinteresēja pirmā =)
Kā jau minēju, stāsts radies ietekmējoties no Steampunk stila, kāda notikuma manā dzīvē un Vernian Process dziesmas „Behold The Machine” (kamēr lasīsiet, neaizmirstiet uzlikt to fonā). Un, protams, pāris bildītes noskaņai.
Pirmā daļa:
http://www.spoki.lv/mistika/Celotajs/232157
Ceļotājs
II daļa
Nezinu, kas man uznāca. Otrreiz es viņam nesekotu. Tagad es to vairs nedarītu. Bet toreiz... toreiz man tā likās interesanta doma.
- Nāciet te, - garie, mezglainie pirksti viegli pavēra kādu aizkaru telts aizmugurē pie pašas sienas.
Es ieraudzīju kaut ko īdzīgu palielai metāla arkai, veidotu visai līdzīgi kā pārējās ierīces šajā teltī. Tā iedūcās un no viena sāna izspļāva nelielu tvaika strūkliņu.
- Ejiet iekšā, - dzirdēju balsi izzūdam sev aiz muguras brīdī, kad spēru kāju arkas samtaini tumšajā mutē.
Tiklīdz telts bija palikusi aiz muguras, es pēkšņi izdzirdu šausminošu troksni. Sprādzieni, cilvēku klaigas. Zeme nodrebēja un es, zaudējis līdzsvaru, nokritu četrrāpus.
- Celieties, celieties, tepat netālu ir tuvākā patvertne, - kādas nezināmas rokas man palīdzēja piecelties. Vispārējā juceklī un apkārt valdošajā tumsā nepaguvu saskatīt, kas man bija palīdzējis tikt uz kājām – mans palīgs jau bija nozudis.
- Pagaidiet, - kliedziens izdzisa starp apkārtējiem trokšņiem.
Nākamajā mirklī man kāds uzskrēja virsū. Bet tas nevarēja būt nekāds pārsteigums. Pārsteigums bija vārdi, ko tik tikko saklausīju. – Tu esi laika ceļotājs. – Tas nebija jautājums.
- Kas?
- Nāc. – Jutu, kā mani satver aiz rokas un vel uz priekšu. Es gandrīz nespēju saskatīt, kur spert kāju, nemaz nerunājot par to, kur tieku vests vai, kas to dara. Vienīgais, ko spēja uztvert mans skatiens, bija gruvešu kaudzes, kas acīmredzami kādreiz bijušas ēkas. Tagad tās gulēja visās malās, apgrūtinot pārvietošanos, bet manu pavadoni tas nemaz netraucēja. Šķita, ka viņš nemēro šo ceļu pirmoreiz.
- Te, - vīrietis atvēra kādas durvis, kuras karājās vienā eņģē.
Telpa, kurā mēs nokļuvām, ja vien tas iespējams, bija vēl tumšāka, nekā iela. Tomēr nākamajā mirklī svešinieks izvilka no kabatas (vismaz es tā pieļauju) kādu savādu, cilindrisku ierīci, kas vienā galā spīdēja, neradīdama karstumu.
Šajā blāvi dzeltenīgajā gaismā varēju aplūkot cilvēku, kurš bija mani atvedis uz pussagrauto telpu. Varēju aplūkot arī telpu, bet tajā nebija nekā daudz, ko redzēt, līdz ar to mans skatiens apstājās pie vīrieša nenosakāmā vecumā. Seju klāja bārdas rugāji, kas viņa izskatu vērta nedaudz mežonīgu un draudīgu, bet vienlaikus bija sajūta, ka viņš ir arī ļoti nelaimīgs. Ģērbies viņš bija lielākajā mērā dīvaini – dažādu laika posmu apģērbos. Tagad es daudzus no tiem esmu redzējis, bet toreiz man tas viss likās neizsakāmi dīvaini.
- Cik sen? – vīrietis ievaicājās.
- Ko?
- Cik sen tu ceļo?
- Es... man nav ne mazākās jausmas. Kur es atrodos? Kā es te nokļuvu? Vēl pirms mirkļa es biju pie tās arkas un...
- Skaidrs, - vīrieša balsī ieskanējās rūgts izsmiekls. – Pirmais ceļojums. Man jau šķita, ka kaut kas nav kārtībā, kad uzskrēju tev virsū vārtos.
- Vārtos?
- Es tos tā saucu. Nezinu, kas tas ir. Un, ja godīgi, tad man par to nospļauties. Es arī iegāju metāla arkā un nokļuvu citā vietā. Vietu ir daudz, bet punkti, kur tu ienāc ir vieni un tie paši. Vismaz man tā šķiet. Izejas punktu ir daudz un nekad nevar zināt, kur parādīsies kāds no šiem punktiem – izejām no laika. Ieeja gan vienmēr ir nemainīga.
- Ieeja kur? – Es izmisis iesaucos. Man arvien vairāk sāka šķist, ka vai nu sarunbiedrs vai es neesmu pie pilna prāta.
- Laikā. Un telpā, protams. Gan jau drīz sapratīsi. Še – vīrietis man pasniedza kaut ko, kas bija atradies viņa kabatā. – Noderēs. Es tās atradu pie kāda cita laika ceļotāja. Viņam tās vairs nebija vajadzīgas. Man arī vairs nē.
Es pasniedzos pēc piedāvātā priekšmeta. Tās bija lidotāja brilles. Tā laikam tās sauc, - svešinieks norādīja uz cilindru, kas stāvēja viņam blakus. – Tās pašas, ko tu redzi uz cepures. Man arī tās vairs nav vajadzīgas. Tagad es pats spēju saskatīt laika tuneļa pēdas. Bet sākumā tik viegli negāja, brilles bija pat ļoti nepieciešamas. Tās uzliekot, iespējams saskatīt sīkas gaišzilas daļiņas, kas iezīmē laika tuneļa tuvumu. Ar briļļu palīdzību iespējams saskatīt plaisiņas laikā un telpā, vietas, kur no tās var izkļūt. Vienīgā nelaime, ka nekad nav iespējams zināt, kur šie plīsumi laiktelpā ved. Es klejoju starp laikiem, meklēdams ceļu atpakaļ uz mājām, bet man vēl tas nav izdevies, - mans noslēpumainas svešinieks nopūtās.
Es sēdēju un vēros tālumā. – Kas notika pēc tam, kad vīrietis sagrautajā mājā iedeva jums brilles?
- Es tās paņēmu. Viņš paskaidroja, ko tās dara un teica, ka viņam esot laiks doties prom. Es varu doties jums līdzi? – Ievaicājos.
- Nē. Tam nav nozīmes. Tev pašam jāmeklē ceļš.
- Pagaidi, - es iesaucos, kad svešinieks jau dzīrās pamest telpu. – Kāpēc? Kāpēc tas viss?
- Nezinu. Neviens nezina, - vīrs rūgti izspļāva un izsteidzās no vietas, kur bijām raduši patvērumu.
Es paliku tumsā un vienatnē ar savām domām. Apjucis, apmulsis, nezinādams, ko darīt tālāk. Viss, kas man tobrīd piederēja, bija drēbes, svešinieka stāsts un lidotāja brilles. Tas droši vien bija grotesks skats – es, tērpies sava laika drēbēs, ar cilindru galvā, stāvu pussagruvušās ēkas pirmajā stāvā ar brillēm pastieptajā rokā, kas vēl norāda uz vietu, kur pirms mirkļa bija stāvējis vīrietis, kurš man tās iedeva. Un tikmēr man visapkārt skan sprādziena trokšņi un kliedzieni, grūstošu ēku skaņa un zemes dimdoņa. Es Atrados kaut kur Pirmā pasaules kara pašā vidū un man nebija ne mazākās jausmas, kā, kāpēc vai pat kur es atrodos.
- Kopš tā mirkļa pagājis jau krietns laika sprīdis. Un es joprojām neesmu atradis ceļu uz mājām.
Svešais piecēlās. – Man laiks doties. Es nokavēju iepriekšējo izeju, bet drīz atvērsies nākamā. Tur, nedaudz tālāk, - viņš norādīja uz to pusi, no kuras mēs bijām ieradušies.
Šoreiz viņš neskrēja, bet mierīgi devās atpakaļ pa celiņu. Un pazuda. Tā pavisam vienkārši. Izzuda uz līdzenas vietas.
Ielūkojoties ciešāk, man šķita, ka spēju saskatīt viegli zilganu ņirboņu vietā, kur svešinieks bija nozudis, bet tikpat labi tā varēja būt vienīgi mana iztēle.
Es vēl labu brīdi paliku sēžam uz soliņa, pārdomājot visu dzirdēto. Diemžēl tā arī nekad neuzzināju, kas tālāk notika ar manu noslēpumaino svešinieku. Vai viņam izdevās atrast ceļu uz mājām? Vai varbūt viņš joprojām turpina savu skrējienu cauri gadsimtiem?
P.S. Reizēm kaut kas notiek tāpat vien. Vai vismaz pēc likumiem, par kuriem mēs neko nenojaušam.
