Budisms7

Buda ir uzsvēris, ka prātu var kontrolēt, ja vien to vērojam. Citiem vārdiem sakot - jāvēro mūsu sajūtas, emocijas un domas. īpaši domas, jo tās ir mūsu emociju - tātad arī ciešanu cēlonis. Bezkaislīga domu vērošana var apturēt domu plūsmu, tādejādi pasargājot no neapzinātām negatīvām domām un nereālu situāciju izdzīvošanas. 

Budas mācība ir apkopota Tipitakā. 

Klātesamība realitātē ir otra spēja, kas ceļā uz Budas stāvokli mums sevī ir jāattīsta.

Realitāte ir mums apkārt esošā vide. Katram no mums apkārt ir sava vide, un tā ir mūsu realitāte.

Bieži vien mēs lielāko daļu sava laika pavadām kavējoties atmiņās par piedzīvoto, vai arī kaļot nākotnes plānus, t.i., dzīvojot nākotnē, tādējādi nemaz nepievēršot uzmanību brīdim, kurā atrodamies. Patiesībā, ne pagātne, ne tagadne nav reāla. Tajās nav iespējams uzturēties, jo šie laiki ir mūsu prāta radīti, tie nav reāli. Vienīgais laiks, kurā ir iespējams būt – ir tagadne, tas ir brīdis, kurā esam šobrīd.Tikai uzturoties tagadnē, ir iespējams ar visu savu būtību izjust katra mirkļa neatkārtojamo burvību.

Apskaidrība nozīmē nepārtrauktu apzināšanos, ka realitāte visu laiku mainās.

Dzīve ir kā upe, kas plūst un mainās.

Ir paruna – divas reizes vienā upē neiekāpsi, tāpat arī divas reizes vienu mirkli neizdzīvot.

Tāpēc, lai mazinātu prāta radīto spriedzi un apslāpētu vēlēšanos kontrolēt situācijas un līdzcilvēkus, ir jānovērtē katra mirkļa unikalitāte un jāizdzīvo tā pēc iespējas pilnvērtīgāk.

Nepieķeršanās nozīmē nepieprasīt to, kas nav līdzās, un novērtēt un priecāties par to, kas ir līdzās.

Kad būsiet atbrīvojies no ikvienas savas pieķeršanās – īpaši no prasības, ka nekas nekad nemainās un nenotiek pēc jūsu prāta,- jūs apzināsieties, cik dzīve un visas lietas ir nestabilas un mainīgas. Un tad ar neticamu prieku izbaudīsiet ikvienu lietu, ikvienu cilvēku, ikvienu situāciju – lai cik nogurdinošas un nepatīkamas tās būtu, jo katra lieta, kuras nepastāvīgumu un unikalitāti esam skaidri saskatījuši, izrādīsies brīnišķīga tikai tādēļ vien, ka eksistē.

Universāla mīlestība nozīmē izvērst sevi līdz Visumam, iegūt Visuma apziņu, saprast, ka mēs piederam Visumam, un kļūt par Visumu.

Universāla mīlestība ir beznosacījumu mīlestība, kad mēs mīlam cilvēkus, lietas un situācijas tikai tāpēc vien, ka viņi eksistē. Mēs dodam mīlestību, sev neko neprasot pretim.

Pats interesantākais ir tas, ka dāsni dāvājot mīlestību, mēs to saņemam pretim tik pat un vēl lielākā apmērā.

Budismā ir daudz līdzīga ar Hinduismu. Abas māca par karmu (cēloņu un seku ētika); kā arī tai ir daudz līdzīga ar Maijiem (Iluzoriska pasaules daba) un Samsaru (pāriemiesošanās aplis). 

Uz šodienu Budisms ir gluži atšķirīgs. Aptuveni to var sadalīt divās plašākās kategorijās – Theravada (mazais rezervuārs) un Mahayana (lielais rezervuārs). Theravada ir klostera veida forma, kas uzkrāj un saglabā galējo apgaismību un Nirvānu (pilnīgs laimes, miera un atbrīvotības stāvoklis, saplūšana ar dievišķo) tikai mūkiem, kamēr Mahayana izpleš savus apgaismības mērķus līdz pat lajiem, t.i. tādiem, kas nav mūki (nespeciālistiem). Šo kategoriju robežās var atrast vairākus atzarojumus, kas iekļauj Tenday, Vajrayana, Nichiren, Shingon, nevainīgā Zeme, Zena, un starp šiem Rajobi (Ryobu). Tāpēc nespeciālistiem, kuri vēlas saprast Budismu nav jāpieņem, vai pat jāuzdrošinās domāt, ka sapratīs visas Budisma skolas īpašās detaļas, ja ir studēts tikai klasiskais, vēsturiskais Budisms. 

Grēks. Budisms un kristietība. 

Grēks Budismā galvenokārt ir saprasts kā tā nesaprašana, neapzināšanās. Un lai arī grēks tiek skatīts kā ”morālā kļūda,” tomēr ”ļaunais” un ”labais” tā kontekstā ir saprasti kā kaut kas amorāls. Karma ir saprasta kā dabas līdzsvars un nav personiski realizējama. Daba nav morāla, tāpēc karma nav morālais kodekss un grēks galu galā nav amorāls. Tādējādi varam teikt, ka pēc budistu domām mūsu kļūdas nav morālas dabas jautājums, jo galu galā tās ir absolūti bezpersoniskas kļūdas, bet ne starppersonisks pārkāpums. Šādas grēka izpratnes sekas ir vienkārši postošas. Pēc Budistu izpratnes grēks ir līdzīgs negribētai, neērtai kļūdai, bet ne likuma pārkāpums pret Dieva svēto dabu. Šī izpratne par grēku nesaskan ar cilvēka iedzimto, morālo apziņu tāpēc, ka visi ir grēcīgi svētā Dieva priekšā (Rom.1:2). 

Kopš budisti uzskata, ka grēks ir bezpersoniska, labojama kļūda, viņi nepiekrīt netikumības mācībai, kas pamatā ir Kristiešu mācība. Bībele mums liek saprast grēka problēmu un tā mūžīgās, nebeidzamās sekas. Budismā nav vajadzības pēc Glābēja, kas glābtu no grēkiem un mūžīgā soda. Kristieši saprot, ka tikai caur Jēzu viņi var tikt izglābti no mūžīgā soda. Budistiem ir tikai ētiskā dzīve un meditācijas, kurās tie lūdzas uz cildenām būtnēm sniegt cerību par varbūtējo apgaismību un galu galā arī Nirvānas sasniegšanu. Vairāk kā iespējams, ka tiem jāpāriemiesojas vairākas reizes, līdz tie ir nomaksājuši savu uzkrāto karmisko parādu. Patiesiem Budas sekotājiem reliģija ir morāles un ētikas filozofija, iekapsulēta dzīves laikā ar atsacīšanos no sava EGO. Realitāte Budismā ir bezpersoniska un bez attiecībām, tāpēc tā nav mīloša. Budisti ne tikai Dievu uzskata par iluzorisku būtni, bet arī grēku izšķīdina nemorālā kļūdā un kā maiji (ilūzija) noraida visas materiālās realitātes pat pazaudējot pašu savu ”ES.” Personība pati par sevi kļūst ilūzija. 

par Gautama nonākšanu līdz apgaismībai.

Budisma dibinātājs, Sidhārta Gautama (Siddharha Guatama), bija dzimis karaliskā ģimenē Indijā 600. gadus pirms Kristus (p.m.ē). Saskaņā ar stāstu viņš dzīvoja greznībā un ārpasaulei savu uzmanību pievērsa ļoti maz. Viņa vecāki vēlējās pasargāt viņu no reliģiju ietekmes un aizsargāt no sāpēm, un ciešanām. Tomēr, nepagāja ne cik ilgs laiks, kad viņa drošais patvērums saļodzījās, jo vairākās vīzijās viņš redzēja sirmgalvi, slimnieku un mironi. Savā ceturtajā vīzija viņš redzēja miera pilnu askētisku mūku (tādu, kurš noraida jebkādu greznību). Redzot mūka mieru viņš nolēma pats kļūt par askētu. Viņš atstāja savu grezno, pārpilnības bagāto dzīvi un visā pilnībā nodevās apskaidrības meklējumiem caur vienkāršību, taupību un stigrību. Viņš kļuva prasmīgs sevis savaldīšanā, apspiešanā, pazemošanā un intensīvi, spraigi meditēja. Viņš valdīja pār sevi visā pilnībā un kļuva par līderi saviem līdziniekiem. Galu galā viņa pūliņi sasniegt pilnu apskaidrību sasniedza kulminācijas punktu vienā izšķirošajā momentā. Izēdis bļodiņu rīsu viņš apsēdās zem vīģeskoka (saukta arī par Budas koku) meditēt ar domu – vai nu sasniegt apskaidrību, vai nu mirt. Neraugoties uz kārdinājumiem un neērtībām viņš sasniedza apskaidrību jau nākošajā rītā. Tādējādi, viņš kļuva zināms kā ”apskaidrotais” jeb ”Buda.” Savu jauno izpratni viņš sāka mācīt saviem sekotājiem mūkiem, kuru vidū jau bija sasniedzis lielu ietekmes pakāpi. Pirmie pieci viņa sekotāji kļuva par viņa pirmajiem mācekļiem. 

Šī reliģija ir tiešām aizraujoša un krāšņa, taču personīgi es sapratu, ka to izprast ir visai pagrūti. 

Daudz ko Budismā varu atbalstīt, bet tik pat daudz ko noliegt. Manuprāt, tomēr galvenais ir tas, ka visas reliģijas balstās uz principiem par to, ka Pasaule un līdzcilvēki ir jāmīl.