Reiz ekskursanti aizbrauca uz kādu pili. Visi apmetušies tuvējā viesnīcā, bet divas meitenes palikušas pārnakšņot pilī kādā zālē. Tantiņa, kas sargājusi pili, meitenes gan aicinājusi pie sevis, stāstīdama, ka viņas dzīvoklī esot blusas, bet pilī spokojoties. Un tā kā meitenes ļoti baidījušās no blusām un neticējušas spokiem, abas gulējušas zālē. Šai telpai bijušas divas durvis: uz balkonu un arī uz kādu vēl lielāku zāli. Tantiņa abas durvis aizslēgusi, atstādama ekskursantes vienas. Meitenes jau laidušās snaudā, kad viena izdzirdusi, kā atveras un aizveras balkona durvis. Viņa saklausījusi arī tādu kā veco laiku zīda kleitas iečaukstēšanos. Kad pavērusies, tad ieraudzījusi caurspīdīgu dāmu veco laiku tērpā izejam cauri viņu guļamajai telpai un pazūdam lielajā zālē. Tur sākusi skanēt mūzika, iedegušās sveces un parādījušoes arī citi rēgi. Meitene briesmīgi iekliegusies, un sveces uzreiz nodzisušas. Tantiņa, izdzirdusi kliedzienus, steigusies pie mežsarga, kas dzīvojis netālu, bet mežsargs nav bijis mājās, jo, izrādās, arī dzirdējis kliedzienu un jau aizskrējis uz pili. Tuvojoties pilij, mežsargs ievērojis, ka viena degoša svece nolaižas no balkona. Mežsargs izšāvis, svece nodzisusi, bet kāda caurspīdīga dāma slīdējusi kapu virzienā, līdz pazudusi pavisam. No rīta tajā vietā mežsargs pētījis kapu plāksnes. Uz vienas bijis uzraksts "Baltā dāma
Tev patiks šie raksti
