Vai mirušie ar mums var sazināties?
Baisi patiesi77
935
7
Kriss, mans mīļotais, un es dzīvojām 4 gadus kopā ar manu māti. Manai mātei patika nedēļas nogalēs gatavot brokastis. Viņa parasti cepa olas un desiņas, parasti garšīgais aromāts nāca pa kāpnēm augšā un mēs pamodāmies. Mana māte nomira no vēža 2003. gada aprīlī. Viņa nomira manis un manas ģimenes klātbūtnē. Es biju viņai ļoti tuva un man viņas ļoti pietrūkst. Kādā novembra svētdienas rītā es pamodos, jo jutu brokastu smaržu, tās bija ceptas olas un desiņas. Kriss vēl joprojām gulēja, tāpēc nolēmu doties lejā. Domāju, ka tā nevar būt viņa! Dziļi ieelpoju un pasmaidīju. Atcerējos vecos laikus, kad mamma bija dzīva, taču virtuvē, protams, neviena nebija. Paskatījos uz vietu, kur stāvēja urna, pasmējos un teicu: ’’Es mīlu tevi, mammu.’’ Tad sajutu vieglu vēja plūsmu un zināju, ka viņa atbildēja ar to pašu.
Tas notika, kad man bija apmēram desmit gadi. Mani vecāki izšķīrās, kad man bija seši un pēc dažiem gadiem mana māte satika un aprecēja Leonardu, kurš izrādījās lielisks tēvs gan man, gan manai māsai un brīnišķīgs vīrs manai mammai. Kādā sestdienas naktī viss bija normāli, Leonards mūs samīļoja un devās uz darbu. Es paspēju nedaudz pagulēt, kad pamodos. Es nesapratu, kāpēc pamodos, bet jutos briesmīgi, sajutu skumjas. Kad es tā gulēju, ienāca mana jaunākā māsiņa un apsēdās uz mana gultas stūra, arī viņa bija pamodusies un bija noskumusi, nezinot kāpēc. Mēs sākām raudāt, acīmredzot raudot arī abi aizmigām manā gultā. Nezinu, cik ilgi gulēju, bet pamodos un pie manas gultas stāvēja Leonards, bija tumšs, bet es viņu redzējām skaidri. Viņš teica:’’ Ir noticis kaut kas slikts, es gribu, lai tu būtu stiprs savas māsas un mammas dēļ. Tev jābūt stipram.’’ Es nesapratu, par ko viņš runā, bet jutu, ka skumjas ir pazudušas, tad es atkal aizmigu, viņš palika stāvot un skatoties uz mums.Brīdi vēlāk es pamodos, dzirdot mammu kliedzam un suni rejam. Izlecu no gultas un pārbiedēts skrēju pie mammas, ieraudzīju viņu raudot, uzzināju, ka Leonards bija braucis uz darbu kopā ar diviem citiem vīriešiem, kad viņos ietriecās dzēris autovadītājs. Viņi visi nomira negadījuma vietā. Negadījums bija noticis stundu pēc tam, kad viņš pameta mājas. Es zinu, ka viņš bija pie mums atnācis, es zinu man jābūt stipram.
Reklāma
Mana vecmamma pēkšņi nomira 1996. gada februārī. Manai māsai, kas arī ir viņas meita, bija 22 mēnešus veca meita un šī mazā meitenītei vecmammai bija ļoti pieķērusies. Neviens nezināja, kā mazajai pateikt, ka vecmamma ir nomirusi. Kad bija pienācis laiks bērēm, mana māsa mazo atstāja vīra radiem. Māsa atgriezās pakaļ savai mazajai, kad viņas brauca mājās, bērns aizmugurējā sēdeklī diezgan aizrautīgi sāka runāt. Par spīti faktam, ka mazā bija tikai 22 mēnešus veca, viņa parasti runāja ļoti skaidri, taču šoreiz viņa runāja nesakarīgi, māte neko nesaprata. Ziņkārīga, viņa prasīja, ar ko viņa sarunājas. Bērns neiecietīgā tonī atbildēja: ’’Ar vecmammu!’’ Māte bija pārsteigta un prasīja, kur vecmamma atrodas. Atpakaļskata spogulī, viņa redzēja bērna skaidro žestu, kas bija vērsts blakus viņas sēdeklim. Bērns brīdi turpināja runāt, kad māte vaicāja, ko vecmamma saka. Meitenīte atbildēja:’ ’Mammu, vecmamma saka, ka viņai ir labi. Viņa tagad ir tur augšā.’’
Kādu nakti es pamodos, jo mans suns bija ienācis manā istabā. Nekas neparasts, tikai es biju ļoti priecīga. Viņš ieleca manā gultā un apgūlās man blakus. Nākamajā rītā es biju ļoti mierīga, jo biju labi izgulējusies, stiepu roku virzienā, kur mans suns bija gulējis, bet viņa tur nebija. Tikai tad es sapratu, ka viņš pirms gada bija nomiris. Bet tas likās tik patiesi, es pat justu viņa svaru uz manām kājām.
Kad biju maza, mums kaimiņu dzīvoklī dzīvoja kāda ļoti jauka, draudzīga un laipna kundze, katru rītu, kad gāju uz skolas autobusu, viņa atvēra ārdurvis, pasmaidīja un draudzīgi pamāja. Taču pāris dienas es viņu nebiju redzējusi, tāpēc prasīju mammai, kur viņa ir palikusi. Viņa pastāstīja, ka kaimiņiene ir slima un atrodas slimnīcā. Dažas dienas vēlāk, kad no rīta gāju uz autobusu, viņa atkal atvēra man durvis, pamāja un pasmaidīja kā vienmēr. Kad devos mājās, teicu mammai, ka kaimiņienei acīmredzami kļuvis labāk, jo viņa no rīta man pamāja. Manas mātes seja kļuva bāla, es vaicāju, kas noticis. Viņa man pastāstīja, ka laipnā kaimiņiene divas dienas atpakaļ nomirusi. No sākuma es tam vienkārši nespēju noticēt, jo tikšanās ar viņu no rīta bija tik reāla.
Reklāma
Kad man bija 9 gadi, es zaudēju savu mammu. Es nezināju, ka viņa mirs, tādēļ man tas bija ļoti sāpīgi. Es dzīvoju vientuļi kopā ar tēti, viņš nekad neaprēcējās vēlreiz un mēs dzīvojām nabadzībā, bez nekādiem draugiem vai paziņām. Kad manam pirmajam bērnam bija 3 mēneši, mani sāpināja tas, ka mana mamma viņu tā arī neieraudzīja. Kādu dienu es mazo saģērbu un ieliku ratiņos, mēs devāmies pastaigā. Parkā es ieraudzīju kādu nosirmojušu kundzi, kas nāca mums pretī, viņa skatījās tieši ratiņos un smaidīja. Ar sirdi sajutu, ka tā ir mana māte, kuru nebiju redzējusi kopš bērnības. Viņa pagāja man garām, es pagriezos, lai paskatītos uz viņu vēlreiz, arī viņa bija pagriezusies un mūsu acis sastapās pēdējo reizi. Tad es pagriezos atpakaļ, gribēju iet tālāk. Bet nespēju, pagriezos virzienā, kur viņa bija stāvējusi, bet viņa bija pazudusi. Es ticu, ka tā bija mana māte, man par to nav nekādu mazāko šaubu.
Es savu pamāti Dženiju mīlēju kā īsto māti. Viņa mana tēva dzīvē bija 21 gadu, kad nomira no vēža. Viņa pazuda tik ātri, ka nepaspēju no viņas atvadīties. Kad uzzināju par viņas nāvi, braucu pie tēva. Gribēju pie viņa palikt, viņu mierināt. Pārlaidu nakti savās bērnības mājās. Nākošajā rītā pamodos, jo dzirdēju vārdus: ’’Es tevi mīlu Lūsij.’’ Es dzirdēju savas pamātes balsi. Tajā brīdī es sajutu īpašu miera un mīlestības sajūtu un tad balss pazuda. Gāju lejā un teicu tēvam, ka Dženijas gars mūs ir pametis. Viņš atbildēja, ka to arī ir sajutis. Man viņas pietrūkst un es nekad neaizmirsīšu to īpašu brīdi.
Skolā man bija labākais draugs, viņu sauca Leo. Reizēm viņš teica, ka es atgādinu viņa draudzeni, kura dzīvoja un mācījās citā pilsētā. Viņš savu draudzeni ļoti mīlēja, jo katras mūsu sarunas laikā Leo par viņu runāja. Viņi nepavadīja daudz laika kopā, satikās tikai dažas reizes mēnesī. Viņš bija plānojis viņu bildināt viņas 21. dzimšanas dienā. Kādā dienā es pamodos ļoti agri, bija apmēram 4:30, un pirmais, kas man ienāca prātā bija Leo. Es tam nepievērsu uzmanību un mēģināju atkal aizmigt, bet, kad aiztaisīju acis, es redzēju Leo seju. Es aizmigu, bet pamodos 7:20, stundas sākās 8:00, tāpēc steidzos uz skolu. Biju ceļā uz klasi, kad ieraudzīju Leo, viņš pasteidzās man garām un gāja lejā pa kāpnēm, es prasīju, kur viņš dodas, bet viņš neatbildēja un pat neapstājās. Es iegāju klasē, noskanēja zvans un klasē ienāca skolotāja, viņa teica, ka Leo ir miris, viņš bija pakāries un atrasts 6:00. Es domāju, ka sapņoju. Tā nevarēja būt patiesība, es taču viņu tikko redzēju! Vakarā uzzināju, ka Leo pakārās, jo viņa draudzene viņu pameta cita puiša dēļ, ar kuru satikās 10 mēnešus. Nāve iestājusies 4:30. Ir pagājuši 10 gadi, bet es vēl joprojām lūdzos par viņa dvēseli.
