Baisi patiesi 240

Mans vectēvs nomira septembrī. Pēc viņa nāves mana tēta telefons vairs nedarbojās, tāpēc viņš iegādājās jaunu. Viņam bija jauna sim karte, tāpēc vajadzēja ievadīt visus kontaktus pašam. Kad viņš ieslēdza telefonu, bija atnākusi balss ziņa, kas likās dīvaini, jo viņš jauno telefonu lietoja pirmo reizi. Kad viņš to atvēra, tas bija vectēvs un viņš teica: "Sveiks dēls, esmu mājās." Tas nobiedēja vienu no manām tantēm, bet lielākajai daļai no mums tas bija nomierinoši. Es smaidīju, jo tas mani padarīja priecīgu. Tehniska kļūme? Es nezinu. Es izvēlos domāt, ka tā nebija.

Mana mamma nomira 2002. gada 19. decembrī pēc smagas saslimšanas. Es par viņu domāju katru gadu, īpaši datumā, kad viņa nomira. Dažas minūtes pirms vienpadsmitiem vakarā, laikā, kad viņa atstāja šo pasauli, es izgāju laukā, lai padomātu. Ārā bija pilnīgs miers, nemazākās vēja brāzmas. "Es zinu, ka tev tagad ir labāk, bet man tevis tik ļoti pietrūkst, mammu, " es čukstēju. Asaras plūda pāri manai sejai, kad es atcerējos, kā turēju viņas tievo, skaisto roku brīdi, kad viņa aizgāja. Tad tas notika, mani vēja zvani sāka viegli skanēt, viens pēc otra līdz tie zvanīja skaistu melodiju. Es stāvēju smaidot, asarām piemirkušu seju. Es jutu, ka viņa bija ar mani. Vēja zvani zvanīja apmēram 2 minūtes, bet tad tik pat pēkšņi kā tie sāka zvanīt, tie apstājās un viss atkal bija kluss. Es stāvēju klusumā. Viņa bija prom. Bet es jutos pārpildīta ar prieku un mieru, zinot, ka viņa man vienmēr būs blakus. "Arlabunakti, mammu, " es čukstēju, "es tevi mīlu." Es iegāju iekšā, mirkli pastāvēju pie durvīm, bet ārā nebija nemazākās skaņas, smaidot izslēdzu gaismas un pametu priekšnamu.

Mana sieva gāja bojā briesmīgā autoavārijā. Nedēļu pēc viņas bērēm sāka notikt dīvainas lietas. Es jutu, ka kāds kāpj manā gultā, domāju, ka tā ir mana meita, bet, kad atvēru acis tur neviena nebija. Bieži manas meitas istabā pati no sevis ieslēdzas gaisma. Kādu nakti es vedu meitu gulēt, kad priekšnamā redzēju savādu gaismu, es sapratu kas notiek, es negribēju, lai to pamana mana meita, tāpēc sāku ar viņu runāties, pēc brīža gaisma nodzisa. Kad mēs iegājām meitas istabā, mazās mīļākā sedziņa un rotaļu lācītis bija nolikti gultā. Manās acīs parādījās asaras, jo mana meita teica: "Paldies, mammīt." Kad meitu apsedzu, gāju uz savu istabu, es zināju, ka tā bija bijusi mana sieva, es biju nedaudz nobijies, taču zināju, ka viņa ir blakus un mūs pieskata, tas mani nomierināja.

Kādā septembra rītā es biju pārsteigta, kad atradu ar roku rakstītu zīmīti uz lapiņas, kas bija ar magnētu pielikta pie ledusskapja. Zīmītē bija rakstīts: "Celies un mirdzi, Klēra." Tas bija rakstīts mana tēta rokrakstā. Viņš nomira pirms 2 gadiem. Es zinu, ka uz zīmītes nekas nebija rakstīts, kad es dienu iepriekš aizgāju gulēt. Es zinu tas nebija viltots, jo dzīvoju viena. Tas bija tas, ko viņš vienmēr man mēdza teikt, kad es devos uz vidusskolu pirms vairāk kā 15 gadiem, es nevaru izskaidrot kā tas varēja notikt, bet es zinu un jūtu, ka tētis mani nav aizmirsis.