Stāsts par diviem draugiem, kuriem abiem piemīt spējas, par kādām kāds varbūt tikai sapņo, bet vēl kāds ir pateicīgs, ka viņam nekas no tā nav dots.
Baisa realitāte.99
Viens draugs jau no bērnības laikiem ir spējīgs redzēt garus. Mazs būdams, šos cilvēkus-mirušos cilvēkus-uzskatīja par parastu šīs zemes iedzīvotāju. Tikai vēlākajos gados, kad bija jau pieaudzis, sāka apzināties savas spējas un spēt atšķirt dzīvos no mirušajiem (apģērbs, veidols). Kā pats stāstīja, bērnībā bieži mamma vai radi esot jautājuši, ar ko viņš mēģina runāt, uz ko viņš skatās.. Šodienā šos cilvēkus viņš ignorē.
Otrs draugs ir ar līdzīgām spējām, atšķirība vien tā, ka viņš šos garus neredz, bet jūt un reizēm dzird.
Gribu atzīmēt to, ka šie puiši viens par otra spējām neko pat nenojauta. Tādu tēmu pirms tam nebija nāciens apspriest.
Stāsts pa kādu gadījumu, kas notika pirms kādiem trīs gadiem. Vieta ir kādas paziņas vasarnīca, kas atrodas pļavas vidū, kas ir meža ieskauta un ne pārāk tālu no jūras.
Bija Jāņi vai kādi citi svētki, vai vienkārši ballīte. Ne pārāk liels cilvēku skaits-divi pāri un divas meitenes. Visa nakts ir kārtīgi notusēta un divi vienīgie neatlūzušie-abi puiši, kā jau kārtīgi latviešu svinētāji, neguļ līdz pat rītausmai.
Sēž abi pie ugunskura, iemalko alu, smēķē un pārrunā viņiem vien zināmus atgadījumus. Vienā brīdī uguns sakustās kā lielas vēja plūsmas skarta, kaut arī ir bezvējš, silts un mierīgs laiks.. Tajā pašā momentā apgāžas tukšā pudele, kas atradās pārāk tālu, lai to kāds no puišiem būtu aizķēris. Pudele tiek pacelta, bet pēc kāda brīža notiek identiski tāda pati situācija. Nākamajā momentā draugs, kurš jūt šos garus, sajuta vēja plūsmu sev gar muguru, it kā kāds būtu paskrējis garām, un saka otram draugam, ka viņam ir nelāga sajūta, it kā viņi nebūtu vieni... Viņa vēlēšanās tajā momentā bija ātrāk iet iekšā mājā un gulēt, aizmigt un tikt vaļā no šīm sajūtām.
Otrs draugs uz viņu paskatījies ar lielu pārsteigumu un tad mierīgi teica: "redzi to akmeni ugunskura otrā pusē? Uz tā tagad sēž divas mazas meitenītes un viena no viņām uz tevi ļauni skatās". Protams, ka otrs draugs ļoti sabijās. Viņu šādi atgadījumi un murgainas naktis, kad jūt kāda klātbūtni, moka jau ilgus gadus. Tomēr tad, kad pirmais draugs paskaidroja šo savu spēju un kā ar to ir iemācījies sadzīvot visus šos gadus, otru draugu nomierināja.
Tas bija īss moments, bet pietiekošs, lai kāpinātu adrealīna daudzumu, it sevišķi tad, ja tiec apgaismots, ko esi sajutis un kā tas izskatās. Nepagāja pārāk ilgs laiks, kad viss jau bija pierimis, pudeles negāzās, ugunskurs vēl izdvesa pēdējos sprakšķus un nodzisa. Kad abi gāja iekšā mājā, otrais draugs jautāja, vai tās meitenītes tur vēl ir? Tūlīt pēc iepriekšējā atgadījuma uz akmens bija palikusi tikai tā meitenīte, kas nebija skatījusies un savā nodabā šūpoja kājas. Tagad tur vairs nebija neviena.
Kā stāstīja paziņa, šajā vietā daudz spokojoties. To es uzzināju kādā reizē, kad pie viņas ciemojāmies, un man bija sajūta, ka pārāk daudz ēnas krīt uz koku stāviem un "staigā" ugunskura atspulgā nevienmērīgā, bet ļoti saraustītā veidā. Nenozīmīgi ieminējos par to, bet neienāca pat prātā, ka es neesmu vienīgā, kurai šeit ir tādas sajūtas. Tā uzzināju arī iepriekš stāstīto atgadījumu.