Baidies no bērniem?4

Maniem dēliem ir 2 un 4 gadi. Nomira viņu zelta zivtiņa. Es mēģināju izmantot situāciju, lai parunātu par mirstību un nāvi. Kad es beidzu stāstīt, vecākais dēls pacēla galvu un paskatījās uz mani lielām zilām acīm: ‘’Mammu, tu arī nomirsi?’’ Mana sirds piepildījās ar mīlestību un nelielām skumjām, ka tiek iznīcināta vēl vien bērna nevainības daļa. Es teicu: ‘’Jā, kādu dienu es nomiršu.’’ Viņš savilka seju noteiktā izteiksmē un noteica ‘’Tas labi’’ un izgāja no istabas. Kad vēlāk gribēju noskalot zivtiņu podā, četrgadnieks man jautāja vai tā vietā mēs nevaram to apēst. Es teicu, ka tas ir mājdzīvnieks, ka tos neēd, jo mēs viņus mīlam. Viņš man atbildēja: ‘’Kad tu nomirsi, es tevi gan apēdīšu.’’

Kad liku gulēt savu divgadīgo meitiņu, viņa man pajautāja: ‘’Mammīt, kas viņi ir?’’. ‘’Kas ir viņi?’’ ‘’Tie cilvēki, kas ar mani naktī runājas. Manā skapī. Kas viņi ir?’’ Es gandrīz aptaisījos.

Mana mamma man pastāstīja kā esmu izkāpis no gultas trīs gadu vecumā, kad nakšņojām vectētiņa mājā. Viņa divos naktī atradusi mani viesistabā. Es esot vicinājies ar rokās un teicis: ‘’Nē, es nevaru iet kopā ar tevi, jo mana mamma neteica, ka drīkstu.’’ Kopš tās reizes aptuveni desmit gadus nekad nenakšņojām pie vectētiņa.

Mūsu meita bieži pasaka kaut ko par vīru, kas mani pārbiedē. Piemēram, ‘’Kad tētis bija maziņš, mēs nevarējām izdomāt vārdu, tāpēc nolēmām nosaukt viņu par Timu.’’ Vīramāte nomira pirms daudziem gadiem.

Vienu vakaru vannojām savu divarpus gadus veco meitiņu. Mēs centāmies viņai izskaidrōt, cik svarīgi ir turēt intīmās ķermeņa daļas tīras. Viņa atbildēja: ‘’Neuztraucieties, neviens mani tur vairs neaiztiek. Viņi mēģināja. Viņi spārdīja durvis un mēģināja, bet es cīnījos pretī. Es nomiru un tagad esmu šeit.’’

Mana trīsgadīgā meita apgūlās man uz krūtīm. Viņa teica: ‘’Mamīt, es varu dzirdēt tavu sirdi. Es varu to dzirdēt labāk, nekā dzirdēju tad, kad biju tur iekšā kopā ar kakiņām, kas vēl nebija iznākušas laukā.’’

Aptuveni divu gadu vecumā manam dēlam bija jocīgas bailes tikt pamestam, aizmirstam, kaut gan nekas tāds ar viņu dzīvē nebija atgadījies. Viņš pajautāja sievai, vai viņa kādreiz viņu ir kaut kur aizmirsusi, viņa teica ‘’Nē’’. ‘’A, jā pareizi, tas notika tad, kad tu biji maza, bet es biju liels.’’

Kad mans tēvs sešdemitajos bija mazs bērns, viņa bija paradums naktī ielavīties viesistabā un ieslēgt televizoru, kur neko nerādīja, tikai statisko attēlu. Tad viņš šūpojās uz šūpuļzirdziņa televizora priekšā, istabā, kuru apgaismoja tikai statika un čukstēja: ‘’Es ienīstu mammīti. Es ienīstu mammīti. Es ienīstu mammīti.’’ Vecmāmiņa teica, ka tā esot biedējošākā lieta, ko viņa dzīvē redzējusi. Tas un lidojošais šķīvītis.