Baidies no bērniem? 97

Kamēr pārģērbu meitu atvērta skapja priekšā, viņa visu laiku ķiķināja. Kad jautāju, kas te tik smieklīgs, viņa teica, ka viņu uzjautrinot tas vīrs. -Kāds vīrs? - Tas ar čūskas kaklu. - Kur? - Viņš šūpojas skapī, un norādīja uz atvērto skapi. Es pagriezos, bet neko neredzēju. Tagad baidos dziļāk ielūkoties mūsu mājas vēsturē, varbūt kāds tiešām skapī pakāries. Bet viņa vismaz nebija nobijusies.

Es strādāju bērnudārzā. Biedējošas vai dīvainas lietas dzirdu teju katru dienu. Tomēr viena izcēlās it sevišķi. Mums dārziņā ir tāda maza rotaļu virtuvīte, kur bērni var spēlēt mājas un tamlīdzīgi. Es sevišķi pieskatīju vienu meitenīti, jo viņa neizturējās kā pārējie un nespēlējās ar citiem bērniem. Viņai bija lelle, kuru viņa auklēja rokās un dziedāja tai. Tad pēkšņi viņa iegrūda to krāsnī un aizcirta durtiņas. Kad jautāju, kāpēc viņa tā izdarīja, viņa paziņoja pavisam spocīgā balsī :''Bērniem arī dažreiz jāatpūšas.'' un ķiķinādama aizskrēja prom.

Kādu vakaru mana meita nevaldāmi savā istabā raudāja, kad bija laiks iet gulēt. Kad jautāju, kas ir par problēmu, viņa atbildēja vien divus vārdus ''slikts vīrs''. Es jautāju, kur ir slikts vīrs, viņa norādīja uz tumšāko istabas stūri man aiz muguras: ''Tur.'' Kad pagriezos, lai paskatītos, uzreiz tajā stūrī no grāmatplaukta nokrita lampa. Tajā naktī viņa gulēja mūsu istabā.

Manam mazajam dēlam ir biedējošs ieradums. Viņam ir vesela kaudze ar lego figūriņām un visām figūriņām viņš ir norāvis galvas, izņemot vienu. Un tik tiešām šermuļi skrien pār kauliem skatoties, kā viņš salicis bezgalvainās figūriņas pie kājām tai, kurai uztupinātas aptuveni sešdesmit galvas un visas nolūkojas uz bezgalvainajām.