Arheoloģiskās mistērijas77

"Dropu" akmeņi. 1938. gadā tika nosūtīta arheoloģiskā ekspedīcija uz Bian-Kara-Ula kalniem, jeb Ķīnas un Tibetas robežu, lai izpētītu apkārtni. Arheologi kalnu virsotnēs atrada vairākas alu kopas. Alās atradās liels apbedījumu kopums. Alu sienas bija apgleznotas ar cilvēkiem, kuriem bija iegarenas galvas formas un debesu ķermeņiem - sauli, mēnesi, zvaigznēm. Atrokot apbedījumus tie atklāja dīvainas, senlaicīgas radības. Skeleti bija vidēji metra garumā ar palielinātiem galvaskausiem. Pie katra skeleta tika atrasts akmens disks - kopā 716 diski. Kad pienāca laiks atgriezties, ekspedīcija paņēma līdzi tikai dažus desmitus eksemplāru. Diski bija apmēram 30cm diametrā, 1cm-1.5cm biezumā un svēra aptuveni kilogramu. un tiem centrā bija caurums. Šiem objektiem virsū bija uzgravētas spirālveida līnijas, kas veda uz āru no diska centra. Aplūkojot tuvāk atklājās, ka spirāles īstenībā ir līnijā sarakstītas mazas rakstzīmes. Dropu akmeņi tika nosūtīti uz dažādiem zinātnieku pētījumiem un muzejiem. Kāds profesors - seno valodu speciālists no Pekinas apgalvojis, ka spirālveida līnijās grebtās rakstzīmes neatbilst nevienai no civilizācijas valodām. Pēc kāda laika viņš paziņoja, ka ir atšifrējis šos gravējumus un kad viņš gribēja to publiski paziņot, Pekinas Universitāte viņam to aizliedza. Vēlāk gan viņš nāca klajā ar atklājumu un teica, ka šis disks ir 12 000 gadus vecs un ka šajās alās dzīvojušas ārpuszemes radības, kuras sevi dēvējušas par "Dropa". Agrāk šiem akmeņiem neviens nepievērsa īpašu uzmanību. Kad sākās lielāka ažiotāža, pēkšņi šie akmeņi tika izņemti no visiem muzejiem un tie vairs nav publiski aplūkojami.

Šādi izskatījās "dropa" mirstīgās atliekas

Ragaini cilvēku galvaskausi. Šie dīvainie galvaskausi tika atrasti Pensilvānijā. Precīzs galvaskausu atrašanas laiks nav skaidrs, bet tas tika atrasts pētot kādu apjomīgu kapukalnu 1880jos gados. Tika ziņots, ka kāds cienījams amerikāņu arheologu grupējums atklājis savādus cilvēku kaulus. Skeleti piederēja anatomiski normāliem cilvēkiem. Neskatoties uz garo augumu, vienīgā anomālija bija kaulu izaugumi 5cm attālumā virs katras uzacs, jeb ragi. Šie skeleti tika klasificēti kā giganti, jo to augums pārsniedza 2m. Zinātnieki saka, ka tā nebija pirmā reize, kad Ziemeļamerikā tiktu atrasti ragaini gigantu skeleti. 19.gs. līdzīgi kauli tika atklāti arī Wellsvillā, Ņujorkā un Teksasā. Vienu laiku vēsturē, cilvēki ar ragiem tika attēloti kā valdnieki. Aleksandrs Lielais uz dažām monētām tika attēlots ar ragiem. Mozus laikā ragi bija varas un spēka simbols. Arī daudzas spēcīgas mitoloģiskas būtnes tika attēlotas ar ragiem. Vadoties pēc arhīviem, šie galvaskausi tika nosūtīti uz kādu pētniecisku muzeju Filadelfijā, no kurienes tie it kā tika nozagti un vairāk nav manīti.

"Radītāja Karte" 1999. gadā, Krievijā, profesors vārdā A. Čuvirovs, veica ievērojamu arheoloģisko atklājumu. Viņš tika pasaukts uz V. Krainova māju, kurš ziņoja par kādu dīvainu plātni, kuru viņš pļaujot zāli, nejauši atradis savā pagalmā. Profesors nekavējoties devās aplūkot notikuma vietu, jo viņš jau agrāk bija meklējis līdzīgas plātnes, kas minētas dažādos manuskriptos. Plāksne bija tik smaga, ka tas aizņēma veselu nedēļu, lai to izraktu. Šis atklājums tika nodēvēts par "Daškas akmeni" un vēlāk par "Radītāja Karti". Šis artifakts ir apmēram 1.50m augsts, 1.06m plats, 16cm biezs un sver vismaz tonnu. Plāksne tika izpētīta un atklājās, ka tas ir sava veida trīsdimensiju kartes atveidojums kādam Urālu reģionam. Šodienas militārajām vajadzībām tiek izmantotas līdzīgas kartes(protams, ne tik smagas), lai novērtētu pacēlumus un reljefu. "Daškas akmens" satur pamācības būvniecībai, dambjiem, apūdeņošanas sistēmai un spēcīgiem aizsprostiem. Karte satur arī uzrakstus. Sākumā zinātnieki domāja, ka tie ir rakstīti kādā no veco ķīniešu valodām, bet vēlāk atklājās, ka tā ir kāda hieroglifiska zilbju valoda ar nezināmu izcelsmi. Grupa krievu un ķīniešu kartogrāfijas, matemātikas, fizikas, ģeoloģijas, ķīmijas un seno kīniešu valododu speciālisti, izpētīja šo karti un atklāja, ka kartē ir attēlotas upes Urālu reģionā - Belya, Ufimka un Sutolka. Laiks, kad šī karte ir tapusi nav oficiāls, bet datējas ar 100-120miljonu gadu tālu vēsturi, kas varētu pierādīt ļoti senu, augsti attīstītu civilizāciju, jo ir nepārprotams roku darbs un sastāv no speciāla cementa, kurš liets 3 kārtās, ieskaitot balto porcelānu. Ja viņi spēja attēlot karti trīs dimensijās, tad iespējams viņiem bija līdzīgas tehnoloģijas, kā mūsdienās, ar kurām varēja aplūkot šo apgabalu esot gaisā. Nesenie atklājumi liecina, ka šī ir tikai neliela atlūza no daudz lielāka objekta. Zinātnisko pētījumu dēļ, šis akmens nav pieejams publiskai apskatei, bet ir aplūkojams šajās bildēs.

Aiudas alumīnija ķīlis. Šis objekts tika atrasts pie pilsētas Auida. kura atrodas Rumānijā. To atrada Mures upes krastos, 1974. gadā. Visbrīnumainākais ir tas, ka šis alumīnija ķīlis atradās gandrīz 11m dziļumā zem smiltīm, līdzās diviem mastodonta kauliem. (Mastodonts ir liels zīdītājs, līdzīgs mamutam, kurš jau sen kā ir izmiris.) Fiziski šis artefakts izskatījās līdzīgs āmura galvai. Šo ķīli pētīja Cluj-Napoca arheoloģijas institūts un tika konstatēts, ka ķīlis sastāv no alumīnija sakausējuma, kuru aptver plāna oksīda kārtiņa. Paša ķīļa sakausējuma pamatā ir 12 dažādi elementi. Šo artefaktu uzskata par diezgan dīvainu, jo alumīniju atklāja tikai 1808. gadā un rūpnieciski sāka ražot tikai 1885. gadā, kura iegūšanai vajadzīgi vismaz 1 000 C. Tā kā tas atradies līdzās mastodonta kauliem, tam vajadzētu būt vismaz 11000 gadus vecam. Vairāki entuziasti apgalvo, ka tas ir pierādījums tam, ka senatnē mūs ir apciemojušas ārpuszemes būtnes. Inženieri apgalvo, ka šis ķīlis varētu būt "pēda" no šasijas kādam kosmoskuģim (skatīt bildē), bet oficiālā versijā zinātnieki apgalvo, ka šis ķīlis ir radies te pat - uz zemes, tikai veids, kā tas izgatavots un mērķis, kam tas ir pielietots vēl joprojām nav noskaidrots. [Translated by Wicked Sick]