Ak šie spoki.1

Vai daudzi zina, kas ir pati vecākā mūra ēka Rīgā?Tagad tur mājvietu radis muzejs. Tā ir bijusī sv. Jura baznīca Vecrīgā blakus Jāņa un Pētera baznīcām. Taču, ko tur brīnīties, gadsimtu gaitā šī senā, varenā celtne, kad dievkalpojumi tur vairs nenotika, apauga ar mājām, un pakāpeniski tās aprises izzuda apkārtējā apbūvē. Rīdzinieki aizmirsa, ka kādreiz te bijusi Zobenbrāļu pils ar tai piederošu kapelu un, būdami taupīgi ļaudis, ierīkoja šeit noliktavu. Bet, kā visas senās būves, arī Jura baznīca biezajās sienās glabā savus noslēpumus un savus spokus. Šīs paralēlās pasaules būtnes sevišķi aktivizējas ap Miķeļa dienu, kad te risinājušies vēsturiskie asiņainie notikumi.

Vēl uz 20. gadsimta sliekšņa par Baltā Baloža noliktavu, kā toreiz sauca Jura baznīcu, tā laika Rīgā klīda baismīgi nostāsti. Cilvēki vēlās vakara stundās izvairījās no šīs nolādētās vietas. Sačukstējās, ka naktīs tur bieži dzirdamas dīvainas skaņas - kaujas troksnis, baisi kliedzieni, nāves izbaiļu vaimanas, zirgu bubināšana un lūgšanās pēc žēlastības. Taču šīs runas nelika mieru kādam ģimnāzistam. Viņš, pēc dabas drosmīgs un zinātkārs puisis, slepeni ielavījās noliktavā un noslēpās aiz kaņepāju ķīpām. Noliktavas strādnieki beidza darbu, ar lielajām atslēgām aizmūķēja masīvās durvis un devās mājup. Tā pārgalvis palika ieslēgts lielajā celtnē pa nakti.

Otrās dienas rītā strādnieki jauno drosminieku atrada guļam nemaņā ar šausmu izteiksmi sejā. Daudzas nedēļas viņš pēc tam mocījās drudzī un murgos lūdza žēlot bērnus, ko bruņotie vīri gribot sacirst gabalos. Ģimnāzists, laikam gribēdams tos aizstāvēt, mētājās gultā un kliedza skaļā balsī - Ko, bērni, nevainīgie bērni, tev darīja? Redzi, viņi lūdz, Dievu!

Kad nabaga puisis, beidzot nāca pie samaņas, viņš pastāstīja par saviem piedzīvojumiem tai naktī.

Kad noliktavas durvis aizvērušās, un strādnieku soļu troksnis noklusis, no zemes pēkšņi atskanējušas zvanu skaņas. Vibrējoša migla tinusies gar sienām, un negaidot no tās izniris kāds vīrs tērpts baltās drēbēs, ar melnu krustu uz krūtīm, un dīvaini paskatījies skolas zēnam acīs. Klusā balsī viņš apjautājies, ko ienācējs vēloties. Skolnieks droši atbildējis, ka gribot pārliecināties par baumām un valodām, kādas stāstot par šīs ēkas spokiem.
- Vai tu zini, kas šī ir par ēku?- jautājis svešinieks. Šeit pirms 600 gadiem krita daudzi svētā krusta nesēji. Šī ir mūsu baznīca, kur no zobenu asmeņiem gāja bojā garīdznieki, nespējnieki un skolas bērni. Šonakt, drausmā notikuma dienas sākumā, mēs no jauna pārdzīvojam visas šausmas. Seko man, un tu redzēsi visu nelaimi, kā es to izcietu un gāju bojā bez grēku nožēlas, bez piedošanas! Biju naida un skaudības pilns, tāpat kā visi mani biedri. Tāpēc mūsu dvēselēm jau ilgus gadus nav miera.

Šajā laikā noliktava pārvērtusies. Augstās velves rādījušas baznīcas iekšpusi, kur altāra priekšā stāvējuši 2 priesteri baltās sutanās un drebošās balsīs dziedājuši. Pie altāra uz ceļiem nometušies aptuveni pussimts ievainoto, slimo un nespējnieku. Bet blakus priesteriem bāliem, iekritušiem vaigiem stāvējuši kādi 10 zēni un asarām acīs piebalsojuši svēto vīru dziesmai. Te caur baznīcas lodziņiem iespīdējusi sarkanīga ugunsgrēka blāzma, atskanējis kaujas troksnis un pie nostiprinātajām durvīm sākuši dauzīties ar bomjiem un stangām. Kaujas troksnis arvien pieņēmies spēkā, bet caur logiem sākuši birt akmeņi. Beidzot caur atlauztajām durvīm baznīcā ieskrējuši asinīm aptraipīti karavīri. Tos vadījis mūks ar rungu rokā. Redzot dievlūdzējus, karavīri mulsumā apstājušies. bet mūks tiem histēriskā balsī uzkliedzis netaupīt nevienu velna kalpu pie altāra un ar rungu sadauzījis svētās relikvijas un mīdījis tās kājām. Kad dievlūdzēji sākusī protestēt, mūks tiem uzspļāvis un uzsaucis iebrucējiem - kaujiet, dauziet, iznīciniet! Bez žēlastības! Tāda ir Dieva griba, tas ir svētīgs darbs! Pēc tam viņš ar rungu nositis vienu no bērniem. Tā asinis aptraipījušas sienu. Tad sekojusi nežēlīga izrēķināšanās. Neviens no baznīcēniem nav aizstāvējies. Tikai bērni žēli lūguši piedošanu. Ģimnāzists vairs nevarējis nociesties un kā saniknots zvērs ieskrējis barā. Ar šķēpu, ko atradis uz grīdas, sācis apstrādāt mūku tā, ka tas sabrucis. Bet tad stiprs trieciens kā karsta šalts laupījis puisim pašam samaņu. Tālāk viņš vairs neatcerējās absolūti neko, kas ar viņu noticis Kas to lai zina, vai viss ir norisinājies tieši tā. Par to mēmās senās sienas klusē. Tikai naktīs bieži kāds nezināmais braukā augšup un lejup ar liftu, kaut arī neviena muzejā nav. Naktī uz Miķeļa dienu, muzeja sargs neiet baznīcas telpā, jo instrukcijas viņam neatļauj pamest savu posteni. Varbūt baidās?