Aizspogulija 2?131

Tātad, kad es sāku bija pāri 00:00. Pirmās piecas minūtes likās jau drausmas, tāpēc ka bija tumšs, vienīgo gaismu ko ieguvu bija no gaiteņa, aizvērdems durvis maksimāli ciet, atstājot 2-4 cm lielu spraugu. Viss, ko redzēju bija ķermeņa kontūras, un ļoti minimāli seju. Neredzēju ne acis , ne lūpas. Likās, ka pārtraukšu pirmajās piecās minūtēs, jo baiļu izjūta bija vienkārši tā - teiksim dirsā, jo šis nāvējošais klusums lika domāt, ka tulīt kaut, kas notiks. Tomēr es zināju, ka tie ir atstātie filmu iespaidi un visi sūdi, kas čakarē smadzenes tāpēc es turējos.

Apmēram līdz 10 minūtēm biku nomiernājos, un teiksim tā atpūtos, jo zināju ka ēnas kas rodas sejā ir visticamāk no pārāk ilgas nemirkšķināšas, lai vai kā man uz to brīdi bija vienalga Domāju , ka smadzeņu gļuki, iepriekš gan uz šī rēķina es sāku svīst, jo likās ka kāds ļauni smaida, ko man stāstīja arī citi spoki, kas pēc 5 min. skatīšanās ieraudzījuši demoniskus radījumus, savas sejas izmainīšos utt. Lai vai kā, mana seja izmainījās entās reizes. Tā tika piepūsta kā melna milzīga bumba, tas atkal atgāja, bet šoreiz domāju, ka tie ir tīri smadzeņu gļuki un tad sākās pats interesatākais. 

Beidzot bija brīdis, jeb konstante kurā es pilnībā sevi redzēju visu melnu, jeb vienkāršāk sakot, es sevi redzēju melnāku par melnu. Es biju melnāks par tumsu, kā melna sasodīta ēna, es apdirsos gandrīz jo neredzēju vairs kārtīgi kājas (Spoguļa apakšdaļā ir vanna) kas lika man šo ēnu iztēlojoties lidojošu, itkā es nestāvētu uz kājām. Sākās tas pats kas toreiz, nenormāli sāku svīst, bet es nevarēju pāriet atpakaļ tā lai redzu ķermeņa kontūras, es sevi redzēju visu melnu kā ēnu, kas nāk no spoguļa priekšas.

Sajūta bija tāda, itkā ēna nāktu no spoguļa, nezinu īsti kā lai pasaka to sajūtu, bet likās ka tā ēna neesmu es, bet gan kaut kas cits, kad skatījos es viss biju melns, bet tas melnais bija melnāks par tumsu, kas man lika gandrīz apdirsties un tās sajūtas bija vienkārši biedējošas, jo šī melnā ēna tā, kā kustējās, bet es stāvēju uz vietas, ja vien no bailēm nelīgojos. Bet tālāk gāja vēl trakāk....

Varēja būt jau kāda 15 minūte. Es no bailēm vairs īsti nezināju cik ilgi  stāvu, man gribējās vienkārši izskriet ārā no tās sasodītās vannasistabas, tomēr es turējos. Joprojām es vairs neatgāju atpakaļ, lai redzētu kontūras, es biju melns, melnāks nekā tumsa, kas bija man apkārt. Bet tad šī kustīgā sajūta spogulī, es fucking stāvēju kājās, bez krekla tad es pacēlu rokas un tad man bija tāds, kā apstulbums, jo rokas bija apņemtas ar ēnu, daudz biezākā kontūrā nekā pašas rokas, itkā ap manām rokām būtu kāda melna masa. Sapratu, ka nav labi, un nolaidu rokas, tad es ieslīgu spoguļa skatienā, un pats īpaši vairs neko daudz neatceros, es skatījos nevis uz seju, bet uz sevi kā ēnu kopumu. 

Apmēram varēja būt 20 minūte. Es biju ieslīdzis spogulī, es bez raustīšanās skatījos savā ēnā, kas visādi kropļojās. Man itkā pazuda baiļu sajūta, cik es nopratu es biju skatījies viņā aptuveni 20 minūtes. Jo patiesībā es pie spoguļa biju pavadījis apmēram 43 minūtes. Iepriekš izejot no vannasistabas es neizskrēju no bailēm, es vienkārši izgāju, bet tad es atjēdzos saprotot cik patiesībā ir pulkstens. Bija 00:48.  Es biju nosvīdis, caur mani izgāja vēlreiz milzīga baiļu sajūta, tādas kā skudriņas gribot vēlreiz aiziet pie spoguļa un paskatīties, kas šoreiz būs. Sapratu, ka šis viss ir pilnīgākajā pakaļā, jo ilgāk skatos, jo lielākā dirsā ir. Es biju viss nosvīdis pašam neapzinoties, es biju iekritis kaut kādā transā skatoties pret to sasodīto spoguli pēdējās 20 minūtes. Apsēdos gultā man reiba galva, stiprāk nekā pirmajā daļā. Sapratu, ka nespēšu aizmigt, jo visur tumsa un likās ka tulīt man būs kaput no kaut kādas ēnas... Nezinu kāpēc, bet man tas izdvesa milzīgas bailes

Tātad es ieslēdzu savā istabā visas iespējamās gaismas. Sajūta bija, ka tulīt tā ēna uz kuru skatījos nemaz nebiju es, un radās sajūta ka viņa nāks man pakaļ. (Es nezinu, ko es te murgoju, bet tajā brīdī bija šī sajūta, ka viņa nāks pakaļ) Tā nu ar savu reibošo galvu es ielīdu gultā, mocījos iemigt līdz kādiem 5:00. Laikam atslēdzos neilgi pirms 6:00. Šis sūda eksperiments izčakarēja visu miegu un nu man ir bail iet uz vannasistabu... Cerams, ka pa šodienu nomiernāšos, bet sajūtas bija drausmīgas, tagad nodomāju ka īsti nemaz neatceros pēdējās 20 minūtes, tās bija kā transa stāvoklis, vai kas tāds, jo es neizjutu bailes vai ko tādu, es to izjutu man liekas divreiz spēcīgāk izejot ārā un apzinoties cik patiesībā tur ilgi biju nostāvējis, nemaz īsti nezinot ko pie velna redzēju pēdējās 20 minūtes. Nedomāju, ka vēlreiz ko tādu darīšu, bet nu izsakiet savas domas komentāros. Paldies ka izlasīji!