Spoki bērni ir īpaši bailīgs elements šausmu filmās, bet kāpēc gan mēs esam tik apsēsti ar bērniem, kas atnākuši atpakaļ no mirušajiem? Ja mēs uzskatam, ka spoks vai gars rodas traģiskas nāves rezultātā, tad katram mirušajam bērnam vajadzētu kļūt par spoku, jo nav nekā briesmīgāka par bērna pazaudēšanu. Šeit būs daži stāsti, kas neļaus gulēt naktī, par tikšanos ar bērnu spokiem,
Mazā meitene apakšstāvā
Es dzīvoju mājā Livonijā, Mičiganā. Es un mana ģimene var apzvērēt, ka šajā mājā spokojas. Mēs visi esam kaut ko piedzīvojuši, izņemot manu tēvu. Es pastāstīšu par vienu reizi (lai gan varu pastāstīt vairāk). Kādā mākoņainā dienā mēs ar māti bijām vieni paši mājās. Māte bija augšstāvā, bet es apakšējā stāvā skatījos televizoru. Es nolēmu doties uz savu istabu un pagriežoties aiz stūra es sastingu. Uz dīvāna sēdēja maza meitene. Es uzkāpu augšā un uzprasīju mammai, kas ir tā meitene dzīvojamā istabā. Māte pārbijās un mēs devāmies skatīties. Tur neviena nebija, bet durvis un logi bija aizvērti. Daudzi teiks, ka mans prāts ar mani spelējas, bet tad kāpēc es atceros tik daudz detaļu par meiteni?
Ostins
Mazais zilais zēns
Savās mājās Dumas, Teksasā es nekab nebiju redzējusi spoku. Taču vienreiz 10 nodzīvoto gadu laikā es redzēju mazu zēnu. Es biju dzīvojamajā istabā un paskatījos uz virtuves pusi. Ar acs kaktiņu es ieraudzīju koridorā zilganu zēnu ar zilu bumbu rokās. Kad viņš ieraudzīja mani skatoties uz viņu, viņš aizskrēja pa koridoru, tieši cauri sienai tā beigās. Kopš tā laika es viņu vairāk neesmu redzējusi. Tas bija 1997. g.
Hetera Holta
Zēns kapsētā
Mana meita divarpus gadu vecumā ļoti labi runāja. 2003. g. jūlijā es biju stāvoklī un nevarēju sagaidīt dzemdības, tāpēc izlēmām pastaigāties pa ceļu gar mūsu mājām. Pēc 300 metriem mēs pagājām garām vietējai baznīcai un mazai kapsētai. Meita pēkšņi pasmaidīja un norādīja uz kapsētu: "Mammu, es gribu spēlēties ar to mazo zēnu." Ar drebuļiem es atbildēju, ka tur nav nekāda maza zēna. Viņa atbildēja: "Viņš ir aiz tā koka". Pēc tam mēs atgriezāmies mājās. Pēc dažām nedēļām ziņkārība ņēma virsroku un es apstājos, lai pārbaudītu, kas ir apglabāts pie tā koka. Kapakmens bija pārklāts ar sūnām, bet tur varēja salasīt dzimšanas un miršanas gadu - 1889-1892
Kristija
Drūmā meitene
Bija īpaši vēls un mans draugs Šeins bija jau aizmidzis. Es izslēdzu Tv un apsēdos uz grozāmā krēsla pie datora. Es rakņājos pa internetu, kad izdzirdēju klusu klauvēšanu. Pēķšņi palika ļoti, ļoti auksts. To ir vērts pieminēt, jo bija vasaras vidus Floridā. Es pagriezos pret logu aiz manis. Tam bija aizvilkti aizkari, kurus es ātri atrāvu vaļā. Es skatījos meitenes brūnajās acīs. Viņai bija sajaukti zeltainbrūni mati un puķaina kleita. Kad viņa saviebās, viņas roka bija atspiesta pret logu. Viņa paskatījās uz leju un izgaisu manu acu priekšā. Nākamajā rītā es varēju domāt tikai par meiteni. Uz loga bija palicis viņas rokas nospiedums. Tas mani pamatīgi izbiedēja un es neaizmirsīšu viņas skumīgo un vientuļo sejas izteiksmi. Varbūt viņa baidījās no manis tāpāt kā es no viņas?
Breana P.
Tas nebija sapnis
Es paliku pie savas draudzenes pa nakti. Ap 3-4 naktī es gulēju viesistabas gultā un durvis bija aizvērtas. Es pamodos no pieskāriena. Manā priekšā stāvēja 5-6 gadus veca meitene garā kleitā ar matiem līdz pleciem. Es izberzēju acis un domāju, ka tas ir sapnis. Es apsēdos, bet meitene devās uz durvju pusi, mēģinot tās atvērt. Uz to mirkli es jau sāku izbīties un pielēcu kājās, bet meitene joprojām bija pie durvīm. Sapratis, ka viņa grib atvērt durvis, es gribēju viņai palīdzēt, bet, nejauši aizķerot viņas roku mēģinot atvērt durvis, viņa vienkārši izgaisa.
Riks Peters
Netīrā spoku meitene
Mēs ar savu ģimeni Blaitā, Kalifornijā sākām īrēt jaunu māju 1981. g. vasarā. Pēc pāris mēnešiem viena no manām trim meitām Amanda pildīja mājasdarbus pie vakariņu galda. Es atrados otrā istabā un skatījos televizoru. Pēkšņi Amanda sāka raudāt. Kad es pajautāju, kas noticis, Amanda atbildēja, ka dūmojošā "mazā netīrā meitene" noklāta ar pelniem skatoties kā viņa pilda mājasdarbus. Nākamajā rītā es pamodos pirms saullēkta un devos uz vannasistabu, kad man garām paskrēja maza meitene. Es padomāju, ka tā ir viena no meitām, bet viņas visas gulēja. Pēc tam vairs nekas nenotika, bet pēc nedēļas devāmies pastaigā un papļāpājām ar kaimiņu. "Kā jums patīk dzīvot mājā ar spokiem?" viņš pajautāja. Viņš izstāstīja, ka vecā māja īpašumā esot nodegusi ar meiteni tajā. Pirms mēs esot ievākušies viņš vairākas reizes ejot garām mājai esot redzējis mazu meiteni caur viesistabas logu.
Gregorijs Buči
Bibliotēkas spoks
Palmeras sākumskola ir vien vecākajām Farras, Teksasā skolām. Tā ir bijusi sākumskola, pamatskola un vidusskola. Skolas bibliotēka ir atvērta katru dienu izņemot piektdienu, kad tiek kārtotas grāmatas. Kāda ceturtās klases meitene esot devusies piektdien uz bibliotēku un redzejusi mazu meiteni sēžot pie datora, bet bibliotēka bija tukša! Citu reizi pāris bērnu redzēja kā meitene ieiet aizslēgtā bibliotēkā. Pēc tam sētnieks, kurš devās 6 no rīta uz darbu un molēma atvērt redzēja, divus bērnus, kas spēlējās bibliotēkā un paslēpās aiz grāmatu plauktiem. Vēl citu reizi skolotāja, kuras klase atrodas iepretī bibliotēkai redzēja bērnu, kuram lika uzgaidīt, jo ir aizņemta. Kad viņa pagriezās pret bērnu, tur neviena nebija, bet bērni pastāstīja, ka neviens neesot ienācis vai izgājis no klases telpas.
Sems
