20 neticami, bet patiesi stāsti12

6. Mūsu vecmamma dzīvoja pie mums savus pēdējos dzīves mēnešus, līdz viņa nomira svētdienas naktī guļot uz dīvāna. Tajā nedēļā, es sāku redzēt baltas ēnas staigājam no vienas istabas uz otru, taču, kad gāju tās meklēt, nekad nevienu vairāk neredzēju. Mana māsa teica, ka viņa arī visu laiku tās redzēja. Mēs bijām nerāli pārbijušies, ka mums ar māsu bija ļoti bail gulēt mūsu istabās. Mūsu mamma lūdzās, lai liek mūsu māju mierā un ar tēti pagalmā sadedzināja to dīvānu. Kopš tās reizes mēs atkal guļam mierīgi.'' /Alīna Rsd

7. ''Kad man bija septiņi gadi es nakts vidū pamodos no dīvainām skaņām manā istabā, es atvēru acis un tur stāvēja vīrietis ar lielu brūnu bārdu, tumšiem matiem un viss bija apģērbies melnā. Es turpināju uz viņu skatīties ar bailēm acīs un es lēnām sāku bīdīties atpakaļ līdz es biju ar muguru atspiedusies pret sienu, tad es sajutu, ka matracis zem manis diezgan daudz noslīdēja uz leju. Es sāku raudāt aiztaisot acis, kad atkal palūkojos uz viņu, viņš izgaisa, taču es jutu, kāds bija apgūlies manā gultā, es sāku raudāt vēl vairāk un teicu, lai kas tas arī būtu, lai tas iet prom, jo man bija ļoti bail, matracis  atgriezās savā vietā un gulta palika normāla. Es aizmigu raudot, līdz šai dienai atceros precīzi kā viņš izskatījās, nekad dzīve neesu satikusi tādu vīrieti, tāpat kā mani vecāki.'' /Beatrise S. Karneiro

8. ''Es strādāju ēkā, kas celta 1929.gadā. Pirms mūsu uzņēmums iegādājās tur telpas, tā bija slēgta vismaz 20/30 gadus tāpēc, ka iepriekšējais īpašnieks tur nogalināja savu sievu un bērnus un pēctam nošāvās pats. Mēs ievācāmies pirms diviem mēnešiem un gandrīz katru dienu precīzi 00:08 pie durvīm kāds piezvana, bet tur nekad neviena nav, arī skatoties novērošanas kameras, var redzēt, ka tur neviena nav. Vienu citu reizi, es biju aizkavējies vēlu birojā, es jau lēnām rosījos, lai ietu prom, tāpēc izslēdzu visur gaismas, aiztasīju logus un ieslēdzu signalizāciju. Es pagriezos, lai taisītu ciet durvis, taču virtuvē ieslēdzās gaisma. Vienreiz no rīta tikko ienākot birojā gaisma izslēdzās pati no sevis un es dzirdēju gaismas slēdzi noklikšķinoties. Pēdējais tāda veida notikums bija, kad viens atkal biju aizkavējies vēlu birojā un datorā redzēju blakus manai sejai cita cilvēka atspulgu, kad pagriezos neviena nebija. Es izdomāju, pajautāt ēkas menedžera sievai par šo situāciju, kas dzīvo augšējā dzīvoklī jau pāris gadus un viņa teica, ka salīdzinot ar citiem gadiem ir ļoti mierīgi un kādreiz bija daudz trakāk un, ka bija daudz vairāk dīvainu situāciju. Viņa ir priecīga, ka beidzot bez bailēm var viena pati braukt liftā uz ko es ļoti nervozi pasmējos atpakaļ.'' /Almiro Diazs

9. ''Mana mamma vienmēr sūdzas sūdzas par to, ka katru nakti viņai rādās šausmīgi murgi, taču viņa nelad nestāsta ko viņa tajos redz. Vienu dienu mēs bijām lielveikalā, es piedāvāju viņai pagaidīt mani pie galda kafejnīcā, kamēr es aiziešu pasūtīt ēdienus priekš mums abām. Es atnācu ar ēdieniem, viņai bija bailes sejā, pajautāju vai viss kārtībā uz ko viņa atbildēja, ka viss ir kārtībā. Paēdām un devāmies prom. Mēs braucām lejā ar eskalātoru, lai tiktu uz mašīnu, kad pagriezos pret viņu (viņa stāvēja pakāpienu ausgtāk), mani gandrīz ķēra sirdstrieka, biju pārbijusies, jo aiz viņas stāvēja old-fashioned ģērbies vīrietis turot roku uz viņas pleca, viņš ļoti dumsīgi uz mani skatījās. Mamma uzreiz pamanīja manu skatienu un pajautāja, kas noticis. Kad es pastāstīju, ko es redzēju, viņa izplūda asarās un teica - tu tikko raksturoji vīrieti, kas katru nakti manos murgos, cenšas mani nogalināt.'' /Anna Karolīna

10. ''Kad man bija 15 gadu, kārtējo vakaru ar māsu sarīkojām kino vakaru. Nakts vidū, kad māsa jau saldi gulēja man blakus, es pamanīju, ka datorpele sāka kustēties, es istabā iesaucu mamma un viņa teica, ka gan jau kāda žurka vilka vadu zem galda un ka man vajag jau iet gulēt. Pēkšņi, es zvēru, es redzēju melnu ēnu bez sejas vai cilvēka augumu aiz grāmatu plaukta, es sāku viņam teikt, kas viņš ir un ko viņš grib, lai viņš pazūd no šīs mājas, ka neviens negrib, lai viņš te būtu. Tas aizgāja prom aiz sevis aizcērtot āra durvis un pēc tam caur logu redzēju, kā tas izgaist.'' /Veslijs Rodrigo

11. Vienu vakaru mēs ar vīru uzaicinājām draugus uz picu vakaru. Viens no maniem draugiem, kurš vienmēr ir bijis tāds 'mistisks', sajutās ļoti slims, atvainojās un aizgāja uz guļamistabu, es aizgāju paskatīties, kā viņš jūtās, taču, kad iegāju iekšā viņa acis palika melnas un viņa balss palika kliedzoša un dobja, es biju pārbijusies un aizskrēju atpakaļ uz virtuvi pie pārējiem trīcēdama, vīrs aizgāja pārbaudīt, kas tur noticis, atgriežoties viņš teica, ka viņš izskatās kā parasti un vēlas ar mani parunāt, es bailēs stostījus tur iet, taču, kad aizgāju, viņa acis atkal kļuva melnas un viņš teica, ka tā ir viņa māja. Tad viņš nokrita uz zemes, noskūpstīja manas kājas ar savu plaukstu papaijāja manu vēderu, teikdams, ka bērns būs vesels. Kad viņš atkal nokrita, viņa telefons iezvanījās un viņš atkal palika normāls. Apmēram, pēc mēneša es uzzināju, ka esmu stāvoklī, tad sapratu viņa žestu par bērnu. 8 mēnešus pirms tā atgadījuma nomira vīra tēvs, viņam pirms tam piederēja māja, kurā mēs dzīvojam. Kopš tā laika mums ļoti reti ir draugu vakari.'' /Mariella Fresanso

12. ''Pirms četriem gadiem pamodos nakts vidū un blakus manai gultai stāvēja veca kundze, ģērbusies visa melnā. Viņa sāka mani apsūdzēt par lietām, ko neesmu izdarījusi un, ka es kādu viņai esmu atņēmusi. Man apnika strīdēties ar spoku, tāpēc ignorēju viņu un devos gulēt. Kad to izdarīju, viņa mani parāva aiz potītēm tā, ka es izkritu ārā no gultas, viņa mani sita kādu stundu, ja ne vairāk. Pēc tam viņa pazuda, es visu nakti nevarēju aizmigt, no rīta nevarēju saprast vai tā bija īstenība, taču izkāpjot no gultas, sapratu, ka visa esmu zilumos un potītes ļoti niez.'' /Jasmīna Fonteza

13. Kad biju 13 vai 14 gadus veca, es dalīju istabu ar savu māsu. Es pamodos ap diviem naktī, jo kāds man spīdināja acīs lukturīti/zibspuldzi, es atvēru acis un pie spoguļa stāvēja vīrs ar garu bārdu un viņš bija tas, kas spīdēja. Viņš skatījās spogulī un ap kaklu lika spalvu kaklarotu, viņš redzēja, ka caur spoguli skatos uz viņu, kad viņš sāka griezties apkārt es sasalu, es nevarēju pakustēties, es nevarēju nevienu pasaukt palīgā, es aizvēru acis un tās neaizvēru līdz rītam. Kādus divus mēnešus staigāju uz skolu nesakopusi sevi, jo neskatījos spogulī. Es tagad istabā nekad neuzturos viena un spoguļa manā istabā vairāk nav.'' /Taja Santosa

14. ''Kad man bija 8 gadi, visa ģimene bijām aizbraukuši pie vectēva uz nedēļas nogali, es uzreiz, kad bija jāiet gulēt, atslēdzos. Kad pamodos atkal bija jau nakts un kāds vīrietis sēdēja uz krēsla blakus dīvānam, viņš skatījās tieši man acīs, es neredzēju viņa seju pilnībā, redzēju, ka viņš ir vecs, plikpaurains vīrietis ar spilgti zilām acīm. Es saucu mammu, kad pastāstīju viņai, kas notika, ko redzēju, viņa neuztvēra mani nopietni un teica, lai es eju gulēt. Es zinu, ko es redzēju un tas bija īsts.'' /Gulherms

15. ''Kad biju pusaudze, uzlūdzu ciemos dažas draudzenes palikt pa nakti, visas jau gulējām, bet ļoti agrā rīta stundā pamodos, jo kāds sauca mani. Es atvēru acis un mums visām priekšā stāvēja cilvēks bez galvas! Viņam bija brūnas lakādas kurpes. Es sāku spiegt no bailēm, tas pamodināja manus vecākus un visas meitenes. Neviens īsti neatcerās, kas tad īsti notika, neskaitot mani. Es to ļoti labi atceros līdz pat šai dienai un man jau ir 30 gadu.'' /Tatjana

16. ''Kad es biju bērns, es iegāju tā laika mājas guļamistabā, es redzēju aziātizcelsmes balerīnu ar melnu baleta triko ar oranžām strīpām skatoties spogulī, viņa uz mani skatījās galvu pagriezusi uz manu pusi. Es nobijos un aizgriezos, kad vēlreiz paskatījos viņa bija pazudusi un es izskrēju bailēs no istabas, piespiedu mammu nākt atpakaļ kopā ar mani. Daudzus gadus pēc tam, mamma atzinās, ka viņa ir bijusi pārbijusies līdz tai dienai, jo kādreiz kad tā istaba nebija guļamistaba, tad mana mamma daudzus gadus pirms manas dzimšanas tur pasniegusi baletu un meitene, kuru es redzēju, nāca uz nodarbībām ar tādu triko un viņa nomira sen atpakaļ.'' /Nikola

17. ''Kādu nakti pamodos un ieraudzīju blakus gultai kaut kādu parādību vai kaut ko tamlīdzīgu. Mēs ilgi skatījāmies viens otram acīs, pēkšņi tam parādījās roka un tas sāka spiest manu rokas locītavu, es jutu nežēlīgas sāpes, es nevarēju roku izraut, nevarēju arī pakustēties. Vienīgais, ko varēju bija censties aizmigt, kas arī izdevās. No rīta pamodos un tur bija melns plankums no abām pusēm, taču tas pārgāja pēc apmēram divām nedēļām.'' /Džons

18. ''Vienu vakaru savā istabā cītīgi mācījos mājasdarbus, kad izdzirdēju soļus, pirmajā stāva, es klusām gāju skatīties, kas tur notiek. Kad biju nogājusi pa pirmajiem diviem pakāpieniem, izdzirdēju kā plīst tēta vīna pudeles un vīna glāzes, kad biju jau līdz pusei nogājusi redzēju, ka visas vīna glāzes ir sašķīdušas, tāpat kā vīns. Es uzkāpu atpakaļ klusi pa kāpnēm, ieslēdzos savā istabā un gaidīju, kamēr vecāki atbrauks mājās, jo es biju viena. Kad viņi atbrauca, steigšus gāju lejā skatīties, bet ticiet vai nē - tur nebija pat viena stikla gabaliņa vai vīna pilīties!'' /Džila

19. ''Man kādreiz blakus gultai bija nakts galdiņš. Pēkšņi, tas sāka šūpoties no vienas puses uz otru, tā itkā kāds to šūpinātu.  Tas ir nereāli smags, es, tētis un mamma kopā to nevaram pacelt vai izkustināt no vietas. Es izsprintoju no istabas un līdz pat šai dienai neviens nevar paskaidrot, kas tad notika.'' /Helēna

20. ''Kad nomira vectēvs, pēc berēm aizbraucām uz fermu pie vecmammas, kur viņi abi kopā dzīvoja, jo mēs negribējām viņu atstāt vienu. Mans vectēvs bija ļoti ātri aizkaitināms cilvēks, viņš sūdzējās gandrīz par visu - čukstiem, runāšanu, smiekliem. Es ar māsīcām, brālēniem un mūsu mammām sēdējām uz verandas, cenšoties izkliedēt skumjo atmosfēru. Pēc nogurdinošas dienas mēs bijām gatavas nedaudz pasmieties, bet kad mēs klusi pasmējāmies, mēs visi dzirdējām lēnus soļus virzamies šurp, kas nāca no mājas iekšpuses un veca balss uzsauca: iebāziet pakaļā to savu kliegšanu, TIEŠI TĀ KĀ TO DARĪJA MANS VECTĒVS, KAD VIŅŠ BIJA DZĪVS. Mēs visi sastingām, tas bija tieši tā, itkā viņš te būtu. Neilgu laiku pēc tam vecmamma pārvācās prom no turienes.'' /Samanta