Laika gaitā cilvēki ir radījuši mitoloģiskus stāstus un maģiskas spējas gandrīz katrai lietai, kas pastāv uz pasaules. Tomēr koki varbūt ir vienas no loģiskākajām lietām, kam piedēvēt šādas spējas. Galu galā koki ir dzīvības pilni, dzīvo daudz ilgāk nekā cilvēki un stāv pāri gandrīz katrai dzīvai lietai uz Zemes.
10 leģendas par mitoloģiskajiem kokiem11
Jubokko. Saskaņā ar folkloru, ja kādreiz esi Japānā, Tu varētu gribēt paskatīties divreiz, pirms ej tuvumā kādam kokam, jo tas var būt Jubokko. Šis koks ir ārkārtīgi maldinošs un pa gabalu var izskatīties pēc vienkārša, nevainīga koka. Ja skatīsies pietiekami cieši, ievērosi, ka zari izskatās dīvaini spējīgi satver lietas, un, ja pievērsīsi uzmanību koka stumbram, varēsi ievērot cilvēku paliekas, kas ir sakrājušās uz tā. Ja sastopies ar kaut ko tādu, bēdz, bēdz un neskaties atpakaļ, pirms neesi kļuvis par vampīriskā koka nākamo upuri. Jubokko koki reiz bija normāli, likumu ievērojoši koki, līdz kādu dienu zeme, kurā tie auga, tika piesūcināta ar asinīm. Kad koku saknes bija izmirkušas asinīs, tie pārvērtās citpasaulīgos, ļaunos garu kokos, kas iegūst to vienīgo pārtiku no asinīm. Ja pārāk pietuvosies kādam no šiem kokiem, tas sagrābs Tevi ar savām garajām rokām, ar spēku sažņaugs savus zarus ap Tevi, un tad izsūks visu to jauko sarkano šķidrumu no Tava ķermeņa. Pēc tam ķermenis tiks atstāts kā ēdiens maitas putniem.
Zaqqum koks (The Tree of Zaqqum) ir pieminēts vairākas reizes Korānā, un teic, ka tas eksistē tikai Ellē. Tam ir ļoti rūgts auglis, ko baro Ellē tiem, kuri lūdzas pēc kaut kā, ko apēst. Šis dēmoniskais koks iegūst sev barības vielas no pašām Elles liesmām. Fragmenti Korānā skaidro, ka, tā kā elles iemītnieki tiek šausmīgi nobadināti, tiem nav citas izvēles, kā vien ēst netīro un smirdīgo augli no Zaqqum koka. Bet kļūst vēl trakāk: pēc tam, kad nolādētie apēd augli, - kas liek to sejām nokrist nost- tiem dod dzert briesmīgu karsta šķidruma novārījumu. Tas liek to ķermeņiem pārvērsties par izkusušu miesas un kaulu kaudzi. Tad viņi dodas atpakaļ Elles ugunīs un atkārto šo procesu. Vienalga, kuras reliģijas mitoloģija pasniedz stāstu, - Ellē neizklausās pārāk jauki.
Kalpa koks, zināms arī kā Kalpavriška (Kalpa Tree, Kalpavrishka) ir zināms kā vēlmju koks, bet tā mitoloģija patiesībā ir daudz sarežģītāka. Kalpavriška nav tikai viens specifisks koks indiešu mitoloģijā – tas ir vesels garīgais priekšstats. Vēlmju piepildīšana var nebūt pats precīzākais tulkojums, jo koka jēga nav būt džinam, kas dos visu, ko vēlies. Cilvēki lūdzas Kalpavriškam, jo uzskata, ka tas ir saistīts ar dievišķo. Pat Aleksandrs Lielais devās meklēt šos kokus cerībās, ka viņa vēlmes tiks piepildītas. Kā jau daudziem cilvēkiem, viņu vilināja ideja iegūt visus pasaulīgos labumus, kādus viņš varētu vēlēties, bez jebkādas piepūles. Indijā ir daudz koku, kurus uzskata par vairāk vai mazāk svētiem, atkarībā no tā, ko sacījuši cilvēki, kuri teica, ka viņu vēlmes tikušas piepildītas. Daudzus no šiem kokiem joprojām apmeklē daudz cilvēku un bieži vien tiek atstāti ziedojumi, lai iegūtu dievu labvēlību. Uzskata, ka kādam kokam Indijā ir spēja palīdzēt cilvēkiem tiesā, un tie, kas tuvumā dodas uz tiesas namu, bieži pirms tam lūdzas pie šī koka.
Nariphon. Viena no dīvainākajām teikām nāk no Taizemes un iesaista kaut ko sauktu par Nariphon. Leģenda vēsta, ka prinča sieva tika izsūtīta trimdā Himvati mežā, kur viņa sastapa kokus, kuros aug ļoti dīvains auglis – miniatūra sieviete. Saskaņā ar teikām šo koku uzdevums bija sargāt mūsu varoni, kamēr viņa šķērsoja mežus, jo sievietes bija imūnas pret to burvību. Tomēr šie koki varēja būt ļoti bīstami vīriešiem. Ja vīrietis vēlējās noplūkt Nariphonu vai augļa jaunavu un pēc tam stāties dzimumsakaros ar to, viņš kļūtu sterils. Ja viņam būtu kādas maģiskas spējas, arī tās tiktu atņemtas. Dīvainākais, ka šīs augļu jaunavas tiek raksturotas daudzos stāstos kā tikai 20 centimetrus garas, tāpēc, pat izmantojot iztēli, ir grūti iedomāties, kā tas varētu notikt.
Jinmenju. Lai gan augļu jaunavas Taju folklorā ir mazliet savādas, tām tomēr piemīt noteikta nevainība. Tomēr viņu japāņu māsīcu, Jinmenju, ir daudz grūtāk pieņemt. Mītos šie koki aug kalnu apgabalos, parasti ļoti reti un tālu prom no ikviena, kas varētu apstiprināt to esamību. Unikālais šajos kokos ir tas, ka to augļi ir cilvēku sejas. Šīs sejas smejas, kad cilvēki iet garām, un ļoti iespējams, ka normālam cilvēkam liek skriet prom ko kājas nes. Par laimi Jinmenju neuzbrūk cilvēkiem, un, ja Tu pasmiesies par koku, auglis sāks kratīties un nokritīs zemē. Ja Tev kārojas pēc cilvēka sejas un vari atrast kādu no šiem mitoloģiskajiem kokiem, Tev ir paveicies, jo leģendas vēsta, ka šīs galvas garšo kā citrus augļi.
Yggdrasil ir senās Skandināvijas dzīvības koks un tā ir ļoti svarīga dieva Odina stāstu sastāvdaļa. Saskaņā ar mītiem Odins vēlējās iegūt vairāk zināšanas, tāpēc viņš devās ceļojumā ar savu zirgu Sleipniru. Darbībā, kurā parādās vairākas paralēles ar Kristus stāstu, Odins pakāri sevi pasaules kokā uz 9 dienām un 9 naktīm. Odins bija arī caurdurts ar šķēpu, lai gan šajā mītā viņš to izdara pats savam ķermenim. Mītos stāsta, ka pēc viņa ilgā un smagā pārbaudījuma Odins bija spējīgs iegūt gudrību, pēc kuras viņš tiecās, no maģiskajām rūnām. Dažos stāstos dzīvības koks ir vairāk kā simbolisks koks, kurā Odins piekāra sevi, – tā, visticamāk, ir pašu debesu interpretācija. Dažkārt tas tiek raksturots ar ērgli galotnē, kas būtu asociēts ar Odinu, un apakšā tam ir čūska, kas simbolizē pazemi.
Dodonas čukstošais ozols (The Whispering Oak Of Dodona). Šis mītiskais ozola koks nāk no grieķu mitoloģijas un bija viens no pirmajiem Zeva orākuliem senajās dienās. Pats koks nespēja runāt cilvēku valodā, bet, kā jebkuram kokam, tā lapas kustējās vējā un čaukstēja. Lai gan ir grūti pateikt, kuram pirmajam radās šāda ideja, daži saka, ka pirmais Dodonas orākuls, visticamāk, bija ēģiptiešu priesteriene, kura tika nolaupīta un atvesta uz šo apgabalu. Lai gan kokam nebija īstas vēsturas, tas tāpat parādījās mitoloģijā. Argonauta stāstā Jāsonam dievi lika izmanto zaru no koka kā daļu no sava kuģa, lai savu ceļojumu padarītu drošāku. Arī Ahilejs dodas uz Dodonu pēc palīdzības Iliādā. Diemžēl īstais koks bija ticis nocirsts pēc tam, kad kristietība kļuva par šīs teritorijas galveno reliģiju.
Mūžīgais Banian koks (The Eternal Banyan Koks). Banian koks ir tāds koks, zem kura sēdēja Buda, balstoties uz dažām leģendām, bet tā mitoloģiskais nozīmīgums sniedzas vēl dziļāk. Lai gan baniani ir īsti koki, ir daudzi uzskati, kas pastāv vēl šodien, neskatoties uz to maģisko dabu. Kāda teika stāsta par tēvu, kurš lika savam dēlam paņemt augli no koka un paskatīties uz sēklām iekšā. Tad zēnam lika atvērt vienu no sēklām un pateikt tēvam, ko viņš tur redzēja. Viņš paskaidroja, ka neredzēja neko, un zēna tēvs paskaidroja, ka no tā nekā banianu koks izplatās un aug tālāk. Stāstā viņš to izmanto kā mācību, lai izskaidrotu, kā tik daudz dzīvības un diženuma var rasties no tik maz. Tomēr kokam piemīt patiesi mītiskas spējas vēl bez tā milzīgā izmēra. Daudzi joprojām tic, ka banianu saknes nekad nepārstāj augt; tās turpinās dziļi zemē un noved līdz patiesi mūžīgam kokam. Līdzīgi kā fēnikss atdzimst no pelniem, ja banianu koku nocērt, leģenda vēsta, ka tas izmantos spēcīgās saknes dziļu zem zemes, lai atgrieztos tā iepriekšējā varenumā.
Debesu augstais koks (The Sky-High Tree). Šī teika no Ungārijas sākas ar ganu puiku, kurš ielavījās karaļa dārzā. Viņš ieraudzīja brīnumainu koku un nolēma, ka vienīgā loģiskā lieta, ko darīt, būtu uzrāpties tajā. Kā viņš kāpa augstāk, viņš iepazinās ar brīnumainākajām lietām, ko jebkad redzējis. Pavisam augstu debesīs, pašā koka virsotnē, viņs ieraudzīja baznīcas, pilis un skaistas ainavas. Ungāri nav vienīgie, kuru mitoloģijā ir koks, kas sniedzas debesīs. Sibīriešu teikās leģenda par šādu koku ir diezgan populāra. Šajās leģendās kokam ir svarīgāks uzdevums, nekā būšana par brīnumainu vietu, – tas burtiski notur debesis augšā. Saskaņā ar senajiem mītiem debesīm vajag kaut ko, uz kā atbalstīties. Tomēr leģendās ir dažas atšķirības. Daži uzskata, ka koks nevis beidzas pie debesīm un tur tās, bet iet tām cauri, taču citi uzskata, ka koks saliecas, kad sasniedz debesis. Tomēr abi atbalsta, ka koks ir sava veida portāls uz citām pasaulēm. Ja vari aizsniegt pašu galotni šim kokam, Tev vajadzētu atrast ieeju kādai debesu versijai.
Lotusa koks (The Lotus Tree). Lai gan lotusa zieds pavisam noteikti ir reāla parādība, lotusa koks ir parādījies vairākās mitoloģijās ļoti ilgu laiku. Paturot prātā, ka tas ir gājis cauri vairākām kultūrām, stāsti par koku ir ļoti daudzveidīgi. Grieķiem, iespējams, ir viena no dīvainākajām versijām. Grieķu mītos ir jauna dieviete vārdā Lotuss, un viņa kļūst par koku, lai pasargātu sevi no negribētās seksuālās uzmanības no cita dieva vārdā Priapus. Augļi no lotusa koka parādās arī Homēra leģendās, kas Odisejs un viņa vīri nokļūst Lotosu ēdāju zemē. Kad šie vīri apēda augli no koka, tas bija tik labs, ka lika aizmirst viņiem visu svarīgo savā dzīvē. Šis mīts noved pie tāda termina rašanās kā „Lotusa ēdāji”, kas apzīmē cilvēkus, kas dzīvo dekadentisku dzīvesstilu, bet citādi dzīvo garlaicīgu un nenozīmīgu dzīvi. Pašam lotusa vārdam ir liela nozīme daudzos reliģiskajos uzskatos, tas tiek pieminēts arī saistībā ar Dievu. Daži mīti teic, ka debesīs pie Dieva labās rokas aug lotosa koks. Daži mīti piemin simbolisku nozīmību idejai par koku un dievišķā esamību – Dieva simbols virs lotusa parāda, kā dievišķais var pārvarēt materiālo pasauli.