Šeit būs 10 biedējoši un mistiski briesmoņi, kuri par laimi nekad nav redzēti Latvijā.
Bet nu tik un tā ir ievērības cienīgi.
Ceru, ka patiks.
10 biedējoši un mistiski briesmoņi.119
1144
10
Doveras dēmons. Šis radījums tika pamanīts trīs dažādās vietās Doveras pilsētā, Masačūsetsā, 21. un 22. aprīlī 1977. gadā. Neraugoties uz radījuma izskatu pastāvēja jautājums vai šis radījums ir citplanētietis, vai arī zinātnisku eksperimentu rezultāts, cilvēku vai citplanētiešu hibrīds, taču citi uzskata, ka tas ir nācis no citas dimensijas. Doveras dēmona izskats – neproporcionāli liela galva, kura izskatījās pēc melones, spīdošas oranžas acis, garas, tievas rokas un kājas. Tam nebija apmatojuma. Doveras dēmonam trūka deguna, ausu un mutes. Tas bija 90 cm garš un izdeva asinsstindzinošas skaņas, piemēram, vanaga kliedzienus kombinētus ar čūskas šņākšanu.
Ņūdžērsijas velns. Šis nezvērs esot dzīvojis Ņūdžersijas dienvidos, neauglīgajos priežu mežos. Stāsti par šo radījumu sākas 1800. gadā un turpinājās līdz pat 20. gadsimtam. Radījums visbiežāk tiek aprakstīts kā lidojošs divkājains dzīvnieks ar nagiem, sikspārnim līdzīgiem spārniem un zirgam līdzu galvu. Leģenda par šo radījumu cēlusies no stāsta par ,,Māti Līdsu’’, vietējo raganu, kura pielūgusi velnu, kad dzemdējusi savu trīspadsmito bērnu. Uzreiz kā bērns piedzimis, tas esot pārveidojies par dēmonisku radījumu un ielidojis apkārt esošajā priežu mežā. Džersijas velns tika vainots daudzās mājlopu slepkavībās, atrodot neizskaidrojamas pēdas un dzirdot dīvainas skaņas. 20. gadsimta sākumā daudzi cilvēki Ņūdžersijā un kaimiņu štatos esot apgalvojuši, kas redzējuši Džersijas velnu vai arī esot redzējuši pierādījumus tam.
Reklāma
Fletvudas briesmonis. Tiek apgalvots, ka Fletvudas briesmonis ir ieradies no citas planētas, jo tas, pirmoreiz, ticis redzēts apkārtnē, kurā it kā esot nolaidies vai pāri lidojis NLO. Tas esot noticis Fletvudā, Brekstonas apgabalā, Rietumvirdžīnijā 1952. gada 12. septembrī. Pēc cilvēku teiktā, tas esot bijis milzīgs, apmēram 3 metrus garš, tā sejai esot bijis sarkanīgs mirdzums un tā ķermenis esot bijis zaļš. Tā galva esot bijusi sirds formā vai arī kā Pīķa Dūzis un no šīs siržveidīgās galvas uz viņiem esot raudzījušās necilvēciskas acis. Ķermenis esot bijis tāds pats kā cilvēkam un esot bijis tērps melnās drēbēs. Vēl esot minēts, ka radījumam vai neesot roku vispār, vai arī tās esot ļoti maziņas un to pirksti ir kā nagi.
Pūčcilvēks. Mounanā, Kornvolas apgabalā, 1976. gadā pirmoreiz tika ziņots par Pūčcilvēku. Precīzāk, tas pirmoreiz redzēts tā gada 17. aprīlī, kad tas esot karājies virs Mounanas baznīcas torņa. Līdz 1978. gadam tas tika redzēts tikai baznīcas apkārtnē. Ziņojumu par Pūčcilvēku beidzās 1995. gadā. Šis mistiskais radījums izskatās pēc pūces, tas esot cilvēka lielumā, tam esot smailas ausis, sarkanas acis un melni spīlēm līdzīgi nagi. Tā ķermenis esot līdzīgs daudz pazīstamākajam Kožcilvēkam, tādā veidā, ka tam esot milzīgi spārni, kas esot pelēcīgā krāsā. Interesanti, ka tur, kur tika ziņots par Pūčcilvēku tika ziņots arī par NLO, par to, ka dzīvnieki sāk uzvesties dīvaini.
Ķirzakcilvēks. Šāda veida sarakstā Ķirzakcilvēkam ir jābūt augstā pozīcijā. Šis cilvēkam līdzīgais mistiskais radījums esot apdzīvojis purvainās vietas Lī apgabalā, Ziemeļkarolīnā. Šis radījums pirmoreiz esot redzēts 1988. gada 29. jūnijā, taču visbiežāk ticis redzēts samērā nesen 2008. gada februārī. Radījums tiek aprakstīts kā vairāk nekā divus metrus garš ar divām kājā un spēcīgu ķermeņa uzbūvi, tā ķermenis esot bijis zvīņaini zaļš un tam esot bijušas spīdošas sarkanas acis. Tiek teikts, ka Ķirzakcilvēkam esot trīs pirksti uz katras pēdas un rokas. Šie pirksti beidzas apļveidā, kas tam atļaujot pielipt pie sienām. Šis radījums esot tik spēcīgs, ka spējot pārraut mašīnu. Ja jūs dodaties uz ASV labāk šeit neapstāties.
Reklāma
Bunvip (nezinu kā pareizi iztulkot, tāpēc turpmāk to saukšu par TAS). Priekš tiem, kas ir uzauguši Austrālijā un Jaunzēlandē TAS ir labi zināms. TAS ir liels mītisks radījums Austrālijas Aborigēnu mitoloģijā, tiek stāstīts, ka tas dzīvojot purvos un izdvešot kliedzienus, spalgas skaņas no upes gultnes. TAS tiek aprakstīts kā milzīga jūras zvaigzne, kas staigā pa zemi. Citas ziņas no 19. gadsimta avīzēm stāsta, ka TAM esot suņa seja, tumšas spalvas, zirga aste, pleznas un valzirga ilkņi vai ragi, vai arī pīles knābis. Pirmoreiz TĀ nosaukums parādījās Austrālijas avīzē 1845. gadā. Tad TAS tika aprakstīts kā putna un aligatora sajaukums. Tam esot bijusi emu galva, garš knābis. Tā ķermenis esot bijis kā aligatoram. Pakaļkājas esot tievas un stipras, bet priekškājas esot garākas, bet tik un tā ļoti stipras. Tā ekstremitātēm ir gari nagi un tas savus upurus nogalinot tos saspiežot līdz nāvei. Tas peld kā varde un pa zemi staigā uz pakaļkājām, tas esot gandrīz 4 metrus garš no galvas līdz kājām.
Sigbins. Sigbins ir radījums no Filipīnām, kas parādoties naktī, lai izsūktu asinis no tā upuru ēnām. Tas staigājot atmuguriski ar galvu noliektu starp tā priekškājām un tas varot kļūt neredzams citiem dzīviem radījumiem, īpaši cilvēkiem. Tas atgādina kazu bez ragiem, taču tam ir ļoti garas ausis, kuras tas var plaudēt, tāpat kā mēs rokas, vēl tam esot gara, elastīga aste, kas var tikt izmantota kā pātaga. Sigbins spējot izdalīt ļoti pretīgu smaku, kas cilvēkus noved līdz nelabumam. Atkarībā no tā, kurā reģionā tas ir redzēts un no tā, kas to stāsta ir atkarīgs tā izskats. Sigbins varot būt, kā jau iepriekš minēju, līdzīgs kazai bez ragiem, reptiļveidīgai vārnai vai arī mums visiem labi zināmajai Čupakabrai. Vienot, kas visos stāstos ir kopējs, tā galva atrodoties starp tā priekškājām, kuras ir daudz īsākas nekā pakaļkājas. Sigbina garā aste esot tā smakas avots. Pie tā kakla esot vēl divas sienāzim līdzīgas kājas, kas tam palīdz lēkāt. Sigbins klejojot naktī bērnu meklējumos, lai apmierinātu savu kāri. Tie atstājot bērnu sirdis, lai pēc tam no tām izveidotu amuletus. Lielākā daļa stāstu nāk no Cebu reģiona, taču neraugoties uz attālumu, 2005. gadā zinātnieki Borneo apgabalā atklāja kaķim-lapsai līdzīgu plēsoņu, kas sakrita ar daudzām Sigbina izskata pazīmēm. Taču pagaidām nav atrasti nekādi pierādījumi tam, ka šie divi plēsoņas ir viens un tas pats radījums.
Kanveja salas briesmonis. Kanveja salas briesmoņa vārds ir dots neparastam radījumam, kura skelets tika izskalots Kanveja salu krastos, Anglijā, 1954. gadā. Otrais labāk saglabājies skelets tika atrasts 1955. gada augustā. 1954. gada eksemplārs tika aprakstīts kā 76 centimetrus garš ar brūni iesarkanu ādu, spīdošām acīm un žaunām. Vēl tika aprakstīts, ka tā pakaļkājas bija ar pieciem pirkstiem, pēdas esot bijušas pakavveidīgas. Tā atliekas tika kremētas pēc paviršas zoologu izmeklēšanas, kuri teica, ka tas nerada publikai nekādas briesmas. 1955. gada fenomens tika aprakstīts kā līdzīgs pirmajam, taču daudz lielāks 1,2 metrus garš un svēra 11,3 kilogramus. Tas bija pietiekoši jauns, lai varētu izpētīt tā acis, nāsis un zobus, taču nekāds oficiāls paziņojums par to, kas notika ar skeletu netika sniegts.
Reklāma
Poup Likas briesmonis. Lielākajā tiesā gadījumu Poup Likas briesmonis parādās kā cilvēks – āzis ar grotiski deformētu cilvēka ķermeni. Tam ir spēcīgas, spalvainas āža kājas, ļoti balta seja ar ērgļa degunu un platām acīm. No pieres ir izvirzīti asi ragi, pieglausti mati, kas saskan ar kāju apspalvojuma krāsu. Pastāv dažādas leģendas par šī radījuma izcelsmi un to kā tas izvēlas savus upurus. Pēc sniegtajām ziņām, radījums izmanto hipnozi vai arī skaņas, lai pievilinātu upurus tuvāk vilcienam, kurš parasti arī ir cilvēku nāves cēlonis. Cita leģenda vēsta, ka šis briesmonis uzbrūkot cilvēkiem ar asiņainu cirvi.
Āžcilvēks. Aprakstīts kā hibrīds, kuram ir pārsteidzoša līdzība ar cilvēku un āzi, un to raksturu, šis ragainais āzim līdzīgais briesmonis izklausās pavisam līdzīgs tiem briesmoņiem, kas ir atrodami Grieķu satīrās. Taču aculiecinieki apgalvo, ka šis radījums nav mitoloģisks izdomājums, bet gan dzīvs, elpojošs radījums un, ka ar to nevajagot jokoties. Pirmā oficiālā liecība par šo radījumu tika sniegta 1957. gadā, kad aculiecinieks ziņo par to, ka redzējis spalvainu briesmoni ar ragiem Forestvillā un Augšmarlboro, Prinča Džordža apgabalā. Turpinot pieaugt cilvēku skaitam, kas šo radījumu redzējuši, briesmonis visticamāk izlēmis palikt nepamanīts līdz 1962. gada vasarai, kad Āžcilvēks tika apvainots vismaz 14 cilvēku nogalināšanā – 12 bērni un 2 divi pieaugušie. Visticamāk, ka tie vienkārši bija pienākuši pārāk tuvu tā midzenim. Izdzīvotāji, kuru vārdi, protams, netiek atklāti apgalvo, ka Āžcilvēks vardarbīgi sacērtot savus upurus ar cirvi, izdvešot skaņas, kuras izdvest būtu iespējams tikai pašam velnam.
