Sveiciens ikvienam lasītājam! 
Laikam ejot, nonācu pie atziņas, ka ir ļoti būtiski padalīties ar pieredzi un sniegt nepieciešamības gadījumā palīdzīgu roku cilvēkiem, kuriem iet ne tikai grūti, bet vienkārši palīdzēt saredzēt gaišo dažādās ikdienas situācijās. Šāds raksts varētu būt nedaudz netipisks šādam portālam, bet uzskatu, ka tie, kuriem šis temats šķitīs interesants, rakstu atvērs un iepazīsies ar stāstu. Manu stāstu.
Es domāju, ka gandrīz ikviens būs vismaz reizi dzirdējis par to, kas tad ir anoreksija. Ja nu tomēr nē, tad vienā teikumā paskaidrošu - ēšanas traucējumi, kuri rezultējas ar lielu svara zaudējumu, arī bailēm pieņemties svarā, jo māc bažas, ka cilvēks ir pārāk resns un nepatīk apkārtējiem. Anoreksija var būt arī cilvēka pieņemts lēmums vienkārši būt tievam. Tomēr manā gadījumā no šī minētā nebija gandrīz nekas, tāpēc mana diagnoze bija - netipiska anoreksija. Tas lielu mierinājumu nedeva. No šī visa man atbilda tikai svara zaudēšana - sekas ēšanas traucējumiem. Nekādas bailes būt resnam, vēlējos pieņemties svarā jau sen. Netipiskā anoreksija izpaudās kā fiziska nevarēšana ieēst. Skatījos uz sevi kā palieku tievāks un tievāks. Šī diagnoze man daudz nelīdzēja - biju pirmais tāds gadījums ārstu pieredzē, tāpēc viennozīmīgas ārstēšanas metodes nebija, vislielākā cīņa bija pašam ar sevi, nācās zāles meklēt savā motivācijā dzīvot.
Šis periods manā dzīvē ilga 8 mēnešus (tie pārsvarā pavadīti slimnīcās), bet rehabilitācija turpinājās vēl vairākus gadus. Savā zemākajā punktā - periodā svēru nieka 30 kilogramus. Droši vien tā sver Tavs mazais brālis, kuram ir 6 gadi. Tomēr tobrīd man bija 14. Ārsti mani brīdināja - kuru katru dienu ir iespējams ļaunākais, jo svars bija nepielūdzami mazs. Tomēr tobrīd man tas nešķita svarīgi - jutos viens un pasaulē diezgan neiederīgs, jo draugu man nebija.
Bija daudzas dienas, kad atvēru acis, cerot, ka esmu mājās, bet, pamostoties pavisam, sapratu, ka elektroniskās barošanas sistēmas pīkstēšana nav sapnis. Biju aizvien slimnīcā. Atvēru acis dienu no dienas - sistēma pil, lāse pa lāsei - kad tukša, nomainīta uz pilnu. Nereti mani pārņēma domas par ļaunāko - pašnāvību, tomēr par brīnumu tas nenotika, ļoti iespējams, ka pateicoties tam, ko pieminēšu nedaudz vēlāk.
Tobrīd lūdzu DIevu, lai atrastos pasaulē kāds cilvēks, kuram es spētu kādā veidā uzlabot dzīvi - respektīvi būt noderīgs. Lūdzos tik, cik man bija spēka, jo spēka man bija ļoti maz. Tuvojās Ziemassvētki - brīnumu laiks. Šķiet, tāds atnāca arī pie manis.
Tobrīd mana klase saorganizēja tādu kā apsveikuma veidošanu svētkos. Ar vecāku palīdzību tas tika nogādāts pie manis - slimnīcā. Apsveikumā visi klasesbiedri bija centušies, paldies par to, tomēr viens sveiciens vienmēr paliks manā atmiņā. Atļaušos to citēt: "Kaut tu ātrāk izveseļotos, lai tev būtu prieks nākt uz skolu, jo mums tu tiešām pietrūksti. Priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu!" Šo vārdu autore bija meitene vārdā Sintija (uzvārds nav zināms, jo nezināmu iemeslu dēļ nebija skolēnu sarakstā), ar kuru skolā šķiet kopā macījies biju tikai nedēļas divas, bet ļoti pārsteidza, ka gandrīz nepazīstamam cilvēkam var veltīt tādus vārdus, tādu noskaņu radīt, kad sirds sažņaudzas un spēks rodas pats no sevis. Ja šī vārdu autore sevi atpazīst pēc citāta, lūdzu, uzraksti man, protams, ja vēlies. Neko vairāk neprasu, tomēr pateicīgs būšu Tev vienmēr - lai nu kā, liels Tev paldies. Tevis dēļ izdevās pabeigt skolu tik labi, cik to vēlējos, jo motivāciju esi devusi lielisku.
Pēc mēneša jau slimnīcu biju pametis, biju pieņēmies tiktāl svarā, ka varēju uzsākt rehabilitāciju mājās, togad skolā neatgriezos, bet strādāju ar sevi. Pēdējā mēneša laikā slimnīcā progresēju pa stundām - ne dienām. Likās, ka uzkāpšu Everestā.
Šodien dzīve rit jau gandrīz pilnvērtīgi, tomēr zināmas sekas grūtais periods ir atstājis. Esmu ieguvis daudz dažādu atziņu, vērtību. Lai arī ir grūti atrast domubiedrus savā vecumā (šobrīd man 20), cenšos uz dzīvi raudzīties pozitīvi un meklēju iespējas palīdzēt citiem.
Esmu uzsācis veidot savu blogu , kurā dalos ar pieredzēto, atziņām.
Tāpat esmu uzsācis interesēšanos par iespējām apmeklēt skolas un vadīt sarunas par motivāciju, neatlaidību. Uzskatu par savu uzdevumu tagad palīdzēt citiem kļūt veiksmīgākiem. Tā kā man palīdzēja mistiskā - labā meitene Sintija, tā es esmu gatavs palīdzēt citiem. Ja arī Tu, lasītāj, uzskati, ka Tev vai Tavai skolai varētu interesēt saruna par šādu tēmu - panākumiem, motivāciju, tad droši dod ziņu šeit vai arī epastā - uldis.b@inbox.lv
Titulbildē ir mans draugs Marks Korns no Lielbritānijas, ar kuru iepazinos pateicoties mūsu kopējai pieredzei - anoreksijai. Titulbildē viņš, jo no sava tā laika neatradu nevienu foto - manuprāt, man tādu nemaz nav, tomēr Marks atļāva publicēt savu. Es izskatījos ļoti, ļoti līdzīgi, iespējams, ka vēl nedaudz tievāks, jo viņš savā sliktākajā brīdī svēra apmēram 35 kilogramus.
Atceries, ka tikai Tu, lasītāj, nosaki to, vai būsi veiksmīgs. Arī es varētu par spīti labajiem vārdiem necīnīties, tomēr ir iespējams uzlabot dzīvi jebkurā situācijā, ja būsi pietiekami pārliecināts un apkārt būs īstie cilvēki. Tu spēj vairāk kā domā! 
