Grāmatas vāks ir viens no skaistākajiem vākiem, kādu esmu redzējis. Bet tās ir vienīgi manas personīgās domas, parasta cilvēka, kura īpašumā ir daži tūkstoši grāmatu, domas. Tieši vāks mani momentāni piesaistīja jau dienā, kad tā parādījās tirdzniecībā, jo, jāatzīst, par pašu Magritu es pirms tam neko daudz nebiju dzirdējis, jo, ja tā var teikt, esmu gana attāls no mākslas pasaules. Vismaz no glezniecības noteikti. Labi, man ir pazīstami daži gleznotāji, bet tas šo faktu ne par mata tiesu nemaina. Pašas zināmākās personības es, protams, zinu. Un ar to esmu mierā, man pietiek.
Pati pirmā šajā sērijā iznāca Salvadora Dalī grāmata. Tas nu reiz ir (bija) viens krietns mākslinieks (ne tikai savā mākslā, bet arī pa dzīvi), kuru es apbrīnoju jau ilgstoši, tāpēc manā grāmatu plauktā netrūkst arī „Tas ir Dalī” un citas grāmatas par viņu. Domājams, Renē Magrits daudz no Dalī neatpaliek un abi mierīgi ir liekami vienā plauktiņā. Abi tikās 1929. gadā. Tas ir laiks, kad Gala pamet savu vīru un aiziet pie Dalī. Un to, kas Dalī bija Gala, manuprāt, zina pat tie, kas no mākslas ir tālāki kā ceļš uz mēnesi.
---
Magrits piedzima tajā pašā dienā, kad mana mamma, tikai 63 gadus agrāk. Viņš, kā secina grāmatas autore, ir „medusmēneša bērniņš”, jo viņa vecāki apprecējās 1898. gada 8. martā. Gandrīz 14 gadus vēlāk viņa māte, kura slimoja ar depresiju, izdarīja pašnāvību. Viņas mirstīgās atliekas atrada tikai pēc 19 dienām. Protams, ka kaut ko tādu piedzīvot nav viegli un tas redzams arī viņa gleznās. Žans Pols Sartrs daudz rakstīja par nāves tēmu un Magrita grāmatu plauktā bija arī Sartrs. Lai nu kā, drīz sākās karš un Magrits uz skolu vairs negāja. Vēl pirms kara viņš satika Žoržeti. Viņai tobrīd bija tikai 12, bet Renē – 15. Uz brīdi sakari zuda, taču 1920. gadā abi atkal satikās un Žoržete kļuva par Magrita „modeli un mūzu, bet 1923. gadā arī par sievu”. Viena no skaistākajām gleznām ir „Tiecoties pēc neiespējamā”, ko Magrits gleznojis piecus gadus vēlāk.
Dzīve gan nebija tik viegla un Magritam nācās nodarboties arī ar citām lietām, tai skaitā –ar tapešu dizaina radīšanu un savu gleznu reprodukciju. Daudz vēlāk viņš tādas sūtīja uz Ameriku un nereti par to tika bārts. Viņš gan nebija piesiets vienam stilam, tāpēc viņa daiļrade ir krāšņa un daudzveidīga. Dažbrīd tas bija tikai tāpēc, ka „nožēlojamo apstākļu dēļ” ir nācies pievērsties tādu stilu.
---
1927. gada septembrī Žoržete un Magrits pārceļas uz Parīzi. Laiks Parīzē bija gana ražīgs, jo nākamā gada laikā Magrits „pabeidza vairāk nekā simt gleznas”. Tur viņš tika iepazīstināts arī ar citiem sirreālistiem, bet īsti pieņemts netika. Tāpat bija ar viņa gleznām, kuras izstādīja citur Eiropā un Amerikā, bet Parīzē vēl ne. Magrits ienīda simbolus, sakot: „Manā darbā paustās domas ir absolūtas... Tās nevar interpretēt. Manā gleznā putns ir putns. Un pudele ir pudele, nevis dzemdes simbols.” Drīz no insulta mirst arī viņa tēvs. Viņam ir vien 57 gadi.
---
Sirreālisti ir sapņotāji n savu iedvesu smeļas tieši no sapņiem, bet ne Magrits. Viņam „atklāsmi nes pamošanās – mirklis, kad sapnis gaist.” Un tad nāca vēl viens karš. Magritam ir glezna „Melnais karogs”, kura tapusi 1937. gadā. Viņš pats uzskata, ka tā ataino Otrā pasaules kara priekšnojautas. Tajā attēloti „pieci dīvaini, draudīgi riņķojoši lidaparāti”. Pametis visu, arī Žoržetu, kura nevēlējās atstāt Briseli, Magrits dodas uz Parīzi. Ceļi, protams, ir pārpildīti ar bēgļiem, bet viņam izdevās tikt līdz Lillei un tālāk jau uz Francijas galvaspilsētu. Viņš gan atgriežas dzimtenē pie Žoržetas, kurai jau kopš 1937. gada ir mīlas dēka ar sirreālistu Polu Kolinē.
„1948. gada maijā viņam beidzot deva iespēju sarīkot īsa personālizstādi salīdzinoši nenozīmīgā galerijā.” Tas viņam daudz nozīmēja. Interesantākais tajā bija fakts, ka uz šo izstādi viņš piecās nedēļās radīja „virkni gleznu pilnīgi jaunā stilā, ko nodēvēja par vache (govi).” Izstāde negūst panākumus un netiek pārdota neviena glezna. Tiek lēsts, ka Magrits bija apmierināts vien ar to, ka ir piepildījis savas vēlmes par personālizstādi Parīzē un tāpēc „ar paša otas triepieniem šos svētkus” var izjaukt.
---
Nezinu, ko lai te vēl piebilst. Magrits bija ģēnijs. Ne pa velti viņa vārdā 1989. gadā tika nosaukts tikko atklāts asteroīds. Apskatieties viņa gleznas. Piemēram, „Cilvēka stāvokli”, „Gaismas impērija II”, „Raža”, „Ārnheimas īpašums” un jau iepriekš minētās. Un tikai pasakiet, ka tās nav lieliskas! „Viņu pašu nevarētu dēvēt par viegli izprotamu, loģisku veselumu. Viņš bija pārliecināts, ka mākslā reprodukcija ir svarīgāka par realitāti, taču šī reprodukcija savā ziņā viņu sagūstīja kā slazdā.” 1967. gada jūnijā viņam tika atklāts aizkuņģa dziedzera vēzis un 15. augustā Magrits savās mājās nomirst. Tā, lūk! Bet ja nu gadās būt Parīzē, tad no 21. septembra līdz pat 2017. gada 23. janvārim Pompidū centrā norisināsies izstāde „Tēlu mānīgums”, kurā tiks eksponēti vairāk nekā 100 Magrita darbi.
