Vēlos, daļēji, pastāstīt par savādāku mākslu cauri kadu tūkstošiem un daļēji par kādu izcilu grāmatu autoru.
Vispār pieņemts, kur māksla tur jābūt arī estētikai, skaistumam, lai kā saka - "ir, kur aci piesiet".
BET mans vēstījums šajā rakstā ir - intriģējošs un vilinošs var būt arī atbaidošais, biedējošais, šausminošais un neglītais. Arī šādu mākslu nedrīkst noniecināt, jo varbūt mākslinieks, kas to veidojis ir ielicis savu sirds un dvēseles daļu, bet savā veidā. Varbūt šis mākslinieks redz pasauli savādāk, un tas kas mums ir acij netīkams, ir viņa valoda kā to pasniegt.
Pirms vairākiem gadiem nopriecājos, jo iznāca Umberto Eko grāmata - "Skaistuma vēsture", jā... Skaista māksla, klasika, renesance, skaistas ainavas un cilvēki.. Bet tad iznāca vēl viena šī paša autora grāmata, kas veidota pretēji iepriekšējai - "Neglītuma vēsture". No sākuma, nesapratu, kamdēļ, kaut, kas tāds ir jāveido, tapat jau pasaulē pietiek negatīvā. Kad grāmata nonāca manās rokās, sapratu, ka kļūdījos. Darbi, kas tika apkopoti šajā enciklopēdijā bija ne mazāk skaisti (savā veidā), tie tieši tāpat, kā skaistie mākslas darbi, arī šie ir rūpīgi veidoti, gleznoti, pat gadiem, tajos ir parādītas katram laikmetam raksturīgais, tik, ne no tās skaistās un ierastās puses.
Pievienošu kādu no šajā grāmatā iekļautajiem mākslas darbiem priekšstatam. Tā kā man nav pašas grāmatas, tad nosaukumi un autori ir meklēti atsevišķi un daļai no darbiem tos neatradu.
