Četri mīlestības gadi
Tajā laikā, kad Leonardo piedāvāja uzgleznot jaunas itālietes, Milānas aristokrāta del Džokondo sievas, portretu, da Vinči pilnībā bija pārņemts ar skulptūru, mehāniku un matemātiku, bet gleznošanu atlicis maliņā. Bet, tikko ieraudzījis modeli, uzreiz pieņēma piedāvajumu. Viņu satrieca Monas Lizas skaistums un un kaut kas neatvairāmi pievilcīgs viņas skatienā.
Leonardo gleznoja portretu 4 gadus. Runāja, ka meistars speciāli paildzināja seansus, lai ilgāk būtu kopā ar skaistuli, kurā bija iemīlējies. Džordžo Vazari, slavenais itāliešu gleznotājs un mākslas vēsturnieks, stāstīja, ka da Vinči uz seansiem pieaicināja mūziķus, dejotājus un jokdarus, lai izklaidētu jauno dāmu un izkliedētu melanholiju.
Jau 5 gadsimtus cilvēki pūlas atklāt Monas Lizas smaida un skatiena noslēpumu. Runā, ka, ja ilgi skatās uz viņas lūpām, tās sāk kustēties kā cilvēkam, kurš vēlas pasmaidīt. Ja pastāvēt pie gleznas ilgāk un tad lēni atvirzīties, noslēpumainais skatiens sāk sekot. Viņa sajauc prātus tiem, kuri ilgstoši to aplūko. Viens, neizturējis Monas Lizas mirgojošo skatienu, apšļāca portretu ar tinti. Otrs vispār nozaga gleznu un un veselus 2 gadus noturēja to pie sevis gūstā.
Operācija „Krāsotājs”.
No portreta dzimšanas dienas tā bija pirmā un vienīgā Džokondas zādzība no Luvras Kvadrāta salona. Portretu nozaga itālietis Vinčenco Perudža.
Leonardo, pastāvīgi turēdams portretu pie sevis, dzīves beigu posmā pieņēma karaļa Franciska 1 priekšlikumu pārcelties uz Franciju. Karalis atvēlēja meistaram pili, kurā da Vinči pavadīja atlikušo dzīvi, ne minūti nešķiroties no portreta, bet, sajuzdams drīzu galu, uzdāvināja to karalim.
Vinčenco nolēma portretu nogādāt dzimtenē. Sākumā viņš iekārtojās Luvrā par krāsotāju un pēc darba gāja lūkoties uz Džokondu. Kādā jaukā dienā Vinčenco pēkšņi pamanīja, ka Džokonda skatās tikai uz viņu, un iemīlējās.
1911. gada augusta pirmdienā, kad Luvrā bija brīvdiena, Vinčenco ielavījās salonā, paņēma gleznu un noslēpa to savā kambarītī zem visādām lupatām. Nākošajā dienā meklēšanā tika iesaistīta visa policija. Parīzes prefekts loģiski izsecināja, ka, reiz zādzība notika brīvdienā, zaglis vispirms jāmeklē personāla vidū. Tika pārbaudīti 257 cilvēki. Arī krāsotāja kambari apskatīja, bet neiedomājās pārbaudīt lupatas.
Tajā pašā dienā Vinčenco, paslēpis gleznu zem apģērba, atnesa to uz dzīvokli. Tur viņš no dēļa izgrieza mazliet lielāku taisnstūri par gleznu (53x77), uztaisīja galdiņu un piestiprināja gleznu apakšā.
Patriota cietums.
Drīz arī uz dzīvokli atnāca policija. Neko neatrada. Policijas šefs apsēdās pie galdiņa un uzrakstīja protokolu. Paveicās. Un paveicās arī tad, kad Vinčenco, ietinis gleznu sarkanā zīdā un ievietojis to čemodāna dubultdibenā, aizbrauca uz Itāliju.
Itālijā Vinčenco nepietika spēka nodot gleznu ne policijā, ne muzejā. Nespēdams atstāt Džokondu, viņš to noturēja pie sevis 2 gadus. Pēc tam tomēr viņš piespieda sevi atdot gleznu. Ievērojot Vinčenco patriotiskās jūtas, viņam piesprieda tikai vienu gadu cietumā.
Caurbraucot Maskavā.
1974. gadā Džokonda viesojās izstādē Tokijā, un tai bija jāatgriežas Parīzē caur Maskavu. Padomju valdība un Leonīds Brežņevs personīgi nolēma gleznu parādīt galvaspilsētas iedzīvotājiem. Francija piekrita ar noteikumu, ka portrets būs ievietots metāla konteinerā ar ložu necauršaujamu dubultstiklu. Japāņiem vajadzēja 2 mēnešus tāda konteinera izgatavošanai, bet krieviem pietika ar nedēļu! Konteineru novietoja A.S. Puškina muzejā.
Cilvēki gāja nepārtrauktā plūdumā, visi vēlējas ieraudzīt slaveno Džokondu. Pie portreta apstāties nedrīkstēja, bet, tikai dēļ pāris sekunžu ilga Monas Lizas skatiena, maskavieši ieņēma rindu jau naktī.
