Baroks [16.-18. gs.]15

Baroks bija mākslas periods un stils, kas aizsākās Eiropā ap 1600. gadu un dominēja visu 17.gs. Baroka mākslai raksturīgas krāšņas krāsas, liektas līnijas un formas, gleznainums, dažādi gaismas efekti, spēcīgs spožas gaismas un ēnas kontrasts, dramatisms. Baroks izpaudās ne tikai tēlotājā mākslā, bet arī arhitektūrā, literatūrā un mūzikā.
Baroks radās Itālijā (Romā) pēc renesanses stila 16. gs. otrajā pusē, un apgaismības laikmetā (17.-18.gs.) tas izplatījās arī daudzās citās Eiropas zemēs.
Baroka nosaukums, iespējams, radies no sena portugāļu valodas vārda barocco, kas apzīmē neregulāras formas pērles. 1925. g. Pazaureks izteica hipotēzi, ka vārds "baroks" ir radies no vārda "parūka" (itāliešu parrucca, franču perruque).
Pazīstamākie baroka mākslinieki ir Karavadžo, Velaskess, Surbarans, Anibale Karači, Žoržs de Latūrs, Nikolā Pusēns, Rembrants, Risdāls, Pīters Pauls Rubenss u.c.; skulptori - Džovanni Lorenco Bernīni, Frančesko Boromini, Klods Pero.

Tagad par dažiem baroka pārstāvjiem..
Džovanni Lorenco Bernīni (Gian (Giovanni) Lorenzo Bernini, * 1598. gada 7. decembrī Neapolē, † 1680. gada 28. novembrī Romā) ir itāliešu gleznotājs, arhitekts un tēlnieks, baroka stila aizsācējs.
Bernīni ir dzimis Neapolē 1598. gada 7. decembrī tēlnieka un gleznotāja Pjetro Bernīni ģimenē. 1605. gadā ģimene pārbrauca uz Romu. Dž. L. Bernīni mācījās pie sava tēva un ātri ieguva Romas pāvesta atzinību, bet 1622. gadā ieguva Kristus ordeni.
Bernīni saņēma no Vatikāna vissvarīgākos baznīcu pasūtījumus. 1629. gadā viņš tika iecelts par galveno Sv. Pētera katedrāles arhitektu.
1640. gados Bernīni uz laiku tika izraidīts no Vatikāna. Šajā laikā viņš radīja vienu no saviem visslavenākajiem darbiem – "Svētās Terēzes ekstāze", kas atrodas Romas baznīcā Santa Maria della Vittoria. Vēlāk mākslinieks atgriezās pie monumentāliem darbiem Sv. Pētera katedrālē.
1665. gadā Parīzē Bernīni izpildīja Luvras jaunās fasādes projektus.
Bernīni ir sarakstījis 40 komēdijas, no kurām tikai viena - Impressario - ir saglabājusies līdz mūsdienām.
Meistars bija ļoti talantīgs greznotājs un skatuves inženieris; viņš izgudroja rindu mehānismu.


Mikelandželo Merīzi da Karavadžo (Michelangelo Merisi da Caravaggio, * 1571. gada 29. septembrī Karavadžo vai Milānā, † 1610. gada 18. jūlijā Portoerkolē, Groseto provincē) bija itāliešu mākslinieks, kuru nereti uzskata par pirmo nozīmīgo baroka pārstāvi. Daiļrades sākumposmā Karavadžo pamatā gleznoja klusās dabas un portretus, taču vēlāk kļuva par vienu no sava laika nozīmīgākajiem reliģisku gleznu autoriem. Karavadžo gleznoja tenebrisma tehnikā, prasmīgi izmantojot chiaroscuro efektu. Viņa darbiem raksturīgs dabiskums, kas bija pretrunā ar tolaik populāro manierismu. Starp nozīmīgākajiem Karavadžo darbiem jāmin "Neticīgais Toms", "Svētā Mateja aicinājums", "Judīte un Holoferns", "Madonna un čūska", "Svētais Hieronīms", "Narciss".

Flāmu 17. gs. glezniecības skolas izcilākais pārstāvis un reizē viens no visas Eiropas ievērojamākajiem mākslas meistariem bija Pīters Pauls Rubenss (Rubens, 1577-1640). Viņa māksla bija baroka stila savdabīgs flāmisks variants, un reizē tā ietvēra sevī arī spēcīgas reālisma iezīmes. Rubenss bija dzimis Vācijā, uz kurieni bija emigrējuši viņa vecāki, bēgdami no inkvizīcijas. Jaunībā Rubenss ieguva labu izglītību. Viņš bija mācījies filozofiju, teoloģiju un dabaszinātnes, brīvi pārvaldīja latīņu, flāmu, itāliešu un franču valodu, prata arī vāciski, spāniski un angliski. Taču samērā agri viņš atrada savu aicinājumu glezniecībā.
Slavenaakie darbi:"Istabene", "Leikipa meitu nolaupisana"

Izcilākais holandiešu gleznotājs Rembrants (Rembrandt Harmensz van Rijn; 1606 - 1669) mantojumā atstājis apmēram 600 gleznu, 300 skiču un ap 1 400 zīmējumu, turklāt daudzi darbi ir zuduši. Gandrīz tikpat plašs ir arī Rembranta gleznoto tēlu loks. Viņš gleznojis ainavas, aktus, portretus, sadzīves ainas, dzīvniekus, vēsturiska un mitoloģiska rakstura tēlojumus, Bībeles sižetus. Bez tam Rembranta atstātajā mantojumā ietilpst ap simts pašportretu - gleznas un oforti (dobspieduma tehnikas paņēmiens, kur zīmējumu metāla plāksnē iedziļina, kodinot metālu ar skābēm), kas veido savdabīgu gleznotāja vizuālo biogrāfiju. Rembrants bija izcils vērotājs, viņš mīlēja cilvēku un spēja atklāt portretējamā dziļākās jūtas un niansētākos noskaņojumus. Gleznotāja gaismēnas lietojums radīja atmosfēru, kas atspoguļoja mākslinieka jūtīgumu pret dabu un dziļo cilvēka iekšējās pasaules izjūtu. Viņš ir viens no tiem nedaudzajiem gleznotājiem, kas tik droši un ar tādu aizrautību tēloja Bībeles varoņu humānismu un cilvēcību. Tai pat laikā tikai Rembrants bija spējīgs iedegt dievišķo dzirksti jebkura visparastākā laikabiedra portretā.