Reiz man likās, ka varam būt ļoti labas draudzenes. Neņemot vērā mūsu strīdus par dzīves patiesību un ikdienas sīkumiem. Tam visam pa vidu bija cieša draudzība, kuru pat pašas nevarējām salauzt. Pienāca laiks, kad kļuvām tik kaitinošas viena otrai, ka rokas nestāvēja pie sāniem, bet otras matos, tas pielika punktu un ļoti pamatīgu.. Draudzībā parādījās plausa, kura ar katru dienu palielinājās, mēs to zinājām, bet izlikāmies, ka nemanām acīm redzamo. Viss notika tik ātri, ka neatceros, kurā brīdī viss palika tā kā ir tagad..Tu sāpināji mani un darīsi to ar kādu citu.. vai jau esi to izdarījusi..
Tu esi cilvēkus, kuram vajag kādu blakām, bet ne jau baru. Biju es tagad viņa, bet kad parādās trešā tu sāpini to otru, un kā vecu rotaļlietu ieliec plauktā, lai tā gaida, kad atkal paņemsi to, ja paņemsi.. tajā noskatoties man žēl, jo reiz es biju tā, kura sēdēja plauktā un gaidīja Tevi, bet manas rozā brilles sen ir nokritušas, tāpēc Tu nestājies man pretī, bet paej garām. Vēlos brīdināt Tevi. TAS NĀKS ATPAKAĻ un kāds Tevi iesēdinās plauktā!!!
