Beidzot izlēmu savus dzejoļus ielikt plašākai apskatei, rakstu es aptuveni trīs gadus un nevarētu teikt, ka man tas ļoti riebjas. Tas, ko es publicēju šajā rakstā ir tikai maza daļa toties, es uzskatu, ka tie ir paši labākie, kas man ir izdevušies, tad nu lasiet un baudiet 
ceru, ka jums patiks 
******************
Katrs vārds un katra doma,
Katrs skats un katra oma.
Tas viss ir mana lielā loma,
ko šajā dzīvē spēlēju-
īstos skatus meklēju.
Dienu dienā kaut kas jauns,
kā, lai visu nesajauc?
Veru acis, redzu krāces-
Manas dzīves jampadracis!
Speru soli vēl tik vienu,
Pāri vedu pavedienu.
Meklē,domā tu saredzi-
Kā, lai mani tu paredzi?
"Brīvība"
Es paveros debesīs, Paraugos saulē.
Es ieraugu putnu, Kas brīvību bauda.
Es vēlos izjust un sajust šo baudu.
Kļūt par putnu un aizmirst, ka raudu.
Es vēlētos aizlidot prom no dzīves -
Un attapties, kad skauj mani debesu dzīles.
Es aizvērtu acis un piekļautos, Kāda no bariem iekļautos.
Sajustu brīvību, sajustu mieru.
Un lēnām no visa pamostos.
"Vēlme"
Vai tu zini kā ir būt vienam?
Vai zini, ko dienas gaitā mēs sienam?
Būt kopā ar kādu ir vēlme, Kad sirdi moka vien svelme.
Vēlme ir mīlēt...
Un neļaut dvēselei spītēt.
Lūkoties acīs un lasīt, ko sacīs.
Gaidīt atbildi...
Un teikt, "Tu mīlu palaidi".
Dzīvot tagadnē, bet lūkoties nākotnē.
Teikt, ka mīli, bet dvēselē nīsti.
Vēlme ir pārtraukt un sākt no jauna -
Dzīvi, kas paņemta un atteikta no ļauna.
"Viņa dienasdrāmata"
Ir deviņi no rīta-
Uz galda stāv pudele vīna...
Es atceros brīžus, kad bijām kopā-
Toreiz vēl gājām pa ielu roku rokā.
Viņa čukstēja man frāzes,
Bet tās bija tukšas, tāpat kā tagad šīs kristāla glāzes.
Viņa bija skaista...
Bet viņas daba gan bija laiska.
Viss bija skaists, līdz brīdim, kāmēr nepalika baiss.
Es mīlēju viņu...
Biju pat sacerējis mūsu pasaciņu.
Bet viņa pazuda...
Pazuda un mana sirds saduza.
Tā saplīsa milioniem mazos gabaliņos.
Katrs gabaliņš sāpēja un mazliet viņu vēl mīlēja.
Sasodīts! Patiešām vēl mīlēja!
Tagad ir divi dienā,
Bet es turpinu skatīties baltā sienā.
Es gaidu, kad atvērsies durvis,
Un tad viņu man uzburs baltais burvis.
Es īsti nezinu , ko gaidīt
Raudāt vai tomēr melīgi smaidīt?
Es nevaru izlikties mūžīgi
Un uz viņas bildēm lūkoties bažīgi.
Es te tā vintuļi guļu.
Galvā saceru runu.
Ko lai viņai nu saka?
Viss beidzies, mums prikšā ir katram sava taka?
Jau deviņi vakarā...
Uguns mierīgi deg kamīnā.
Vēl joprojām es guļu,
Un savu sakāmo no vietas kuļu.
Pēkšņi durvis atverās...
Un mana gaidītā parādās.
Es pasaku visu kas sakāms
Un tad daru to, kas tagad ir darāms.
Es atveru pudeli vīna.
Uzklausu viņas sakāmo bez smīna.
Beidzot viņa ir brīva
Un ir pabeigta mana cīņa.
*******************
Šī vairs nebūs tā salkanā dzeja
Un neskanēs kā romantiska deja.
Te nebūs- es mīlu tevi, Te varēs atrast sevi.
Tu nesmejies!
Tu te tik stāvi kā dūšu sasmēlies.
Tu paklusē
! Nedzirdi, ka šajā tumsā nakts klusē?
Pagaidi!
Vēl mazliet paliec un ar mani dienu sagaidi.
Tu jautā kāpēc?
Es nevaru atbildēt, jo zinu, ka var sāpēt.
Apdomā-
Vai dzīvē nav grūti klājies?
Tu pamosties, pakusties un aizmiedz.
Katra diena ir kā sprādziens.
Tikai ne līdz galam sācies.
Padomā- Cik darīts, cik gaidīts?
Cik atmiņu aizvadīts?
Nesmejies!
Apdomā- ko vēlies Un piepildīt to steidzies!
