Piedodiet par stila un citām kļūdām. ar katru daļu, cenšos laboties. Paldies tiem, kuriem patīk šis darbs, cenšos jūsu dēļ!
Sākās tas kādā siltā vasaras rītā! Es pamodos, kā ik katru rītu, izgāju ārā saulītē, ar kafijas krūzi rokās un cigareti zobos. Apsēdos uz trpītēm, izbaudīdams saules starus un putnu jauko vīterošanu. Garām staigāja kaimiņi, ikdienišķā saveicināšanās, pasmiešanās par kādu neveiklu joku, un tā tālāk. kad kafija jau bija gandrīz izdzerta, otrā cigarete nopīpēta, manas acis ieraudzīja viņu, svešinieci ar kolosālu augumu, garām izaicinošām kājām, viss ko saredzēju, lika aizcirsties manai elpai! Viņas cēlā gaita ieurbās manī sasodīti dziļi, pat piemirsu ka rokās ir cigarete un kafijas krūze! Pavadījis daiļavu ar savu kāro skatienu, attapos un gāju atpakaļ uz dzīvokli! Iegāju vannasistabā mazgāt zobus, paskatījos spogulī iztēlojoties redzēto svešinieci sev līdzās! Šķiet viņā kautkas ir, ja jau man pat iztēlē viņas tēls, kā reāls blakus esoš! Noliecos pie izlietnes, lai noskalotu seju, kad paraudzījos spogulī, atkal ieraudzīju viņu! Sāku pie sevis smīnēt, caur galvu izšāvās simtiem domu, kā varētu savaldzināt šo būtni.... Pēkšņi sajutu aukstu, dziļi izjustu pieskārienu savai mugurai, sarāvos izbīlī, paskatījos spogulī un atkal viņa! paraudzījos pār plecu, neviena nav! Manas kājas sajuta vieglumu, jo spogulī atkal redzēju daiļo tēlu......
..... Mirkli apjucis, ar miljons domām galvā, noslaucīju dvielī seju. Spogulī skatīties vairs neuzdrošinājos, izgāju ārā no vannasistabas un ar smagu roku izslēdzu gaismu. Biju apjucis tā, ka nesapratu ko daru. Uztaisīju sev vēl vienu kafiju, apsēdos pie virtuves galda, malkojot kafiju, kafiju bez garšas, nespēju domāt ne par ko citu, visu laiku galvā bija svešiniece. Tikai tagat nesapratu, baidīties, smaidīt, varbūt iziet ārā un cerēt atkal ieraudzīt, lai nomierinātu trakojošās domas galvā. Pēkšņi pārbijos no ķērcoša trokšņa, velns, tas tikai mans telefons, bet pārbiedēja līdz nāvei. Dēļ daudzajām domām, pat atbildēt piemirsu, nezinu kā to nosokt, brīdi ko sajutu, viss bija tādā kā tunelī ar pelēki aukstām sienām. Apņemts ar šo visu, sajutu tādu kā stresu sevī, paņēmu cigaretes un gāju atkal ārā, uz tām pašām trepītēm, kur redzēju savu svešinieci. Aizpīpēju ar ciešu skatienu virzienā, kur pēdējo reiz manīju viņas tēlu. Sākās domas, varbūt vienkārši patīkams rīta murgojums, no maz gulētajām stundām, iepriekšējā nakts takš sākās ar filu un aliņiem, varbūt tieši tas pastiprināja manas dīvainās izjūtas?!? Itkā ar to arī varētu nomierināties, taču nē, svešinieces tēls bija pārāk skaists, tas žņaudza katru manu smadzeņu šūniņu, negribēju pat pieļaut, ka tas nebija īsts tēls. Tad atkal sajutu pieskārienu, tikai šoreiz jau stingrāku un īstāku, sarāvos tā, ka cigarete izkrita no rokām, mana sirds sāka ārdīties kā negudra. Pagriezos, tur tikai kaimiņiene ar savu mazo, apsveicinājās un jauki uzsmaidīja, uz mirkli pat pazuda domas par svešinieci. Kaimiņiene bija mana dīva, manās fantāzijās protams, ar spēcīgu raksturu un ļoti patstāvīga. Dēlēnu viņa audzināja viena, pret atiecībām ar vīriešiem izturējās skeptiski, tāpēc mēģināju būt tuvāk viņai, kaut vai kā labs draugs. Ar smaidu pārņemts lūkojos, kā kaimiņiene vieglajā vasaras kleitiņā aiziet pilsētiņas burzmā. Tiklīdz pazuda no skata, tā arī domas atpakaļ pie svešinieces, tās atkal palika spēcīgas, atkal mani pārņema tās dīvainās sajūtas. Piecēlos ar domu izskriet mazu aplīti, tas ir tāds kā mans sods tak, ka es pīpēju. Lēnā garā maziem riksīšiem pievarēju aizvien garāku un garāku gabalu, ar manīm kopā bija arī domas, kas ļāva skriet nenogurstot. Tā būtu varējis skriet ilgi, jo ilgi, ja vien būtu pamanījis kravas busiņu, kursh tikko bija uzsācis braukt. Ar lielu blīkšķi nācās pārtraukt skriešanu. Saļimis, apdullis gulēju uz ceļa, jutos ļoti dīvaini, kas notiek? Nejūtu sāpes, apkārt drūzmējas cilvēki. Pēkšņi sajūtu maigu pieskārienu vaigam, paceļu acis augšup, ieraugu savu jauko kaimiņieni, viņas sejā ir manāms uztraukums, tas pat mani mazliet priecēja. Sākās arī sāpes pamazām, laikam jau sāku atgūties no pārņemtā šoka, piecelties arī vēl nevarēju, kaimiņiene mani turēja kā mazu bērnu, cieši sev klāt. Sajutu viņas smaržu, tik vasarīgu un reibinošu. Tai pašā brīdī lūkojoties kautkur tālumā, pamanīju šī rīta svešinieci, viņa bija tik tuvu, bet tomēr tālu. Nevarēju perautie kājās lai aizskrietu un pa īstam pārliecinātos par viņas eksistenci. Skatu izjauca vietējā ātrās palīdzības mašīna, mani iecēla tajā lai vestu uz apskati slimnīcā. Nezinu kā izskatījos no malas, taču liekas, ka biju nopietni apsities. Manas sāpes neļāva izjust arī kaimiņiene, kura man par brīnumu, piedāvājās braukt līdzi. Tagat manu galvu pārņēmušas jau divas sievietes.......
Pēc garlaicīgas apskates, kas aizņēma visu dienu, beidzot mani atlaida mājās. Izgājuši no slimnīcas, sajutām vasaras vieglo, tik ļoti patīkamo, vakara gaisu. Saskatījos ar kaimiņieni, sasmaidījāmies un devāmies lēnām uz mājām. Pa ceļam Rita, tā sauc manu kaimiņieni, piedāvāja ieiet netālu esošajā bārā, iedzert kaut ko vieglu un nomierinošu, lai noņemtu saspringumu, kas bija radies dienas gaitā. Protams, ka piekritu uzreiz, sajutos pat nedaudz kā uzvarētājs. Iegājuši dūmakainajā ar cigarešu, viskija, alus smārda sajaukumu telpā, virzījāmies uz bāra pusi. Iekārtojāmies un pasūtījām dzeramos, es kā vienmēr alu, Rita vieglu kokteili, nezinu kas viņā bija, bet izskatījās vareni gards. Iedzēruši pa malkam, mūsu acis neveikli saskrējās, uzkavējoties ciešā saiknē kādas sekundes desmit. Tādi kā samulsuši pasmīnējām, paņēmām savas glāzes, turpinot malkot dzērienus. Tā klusējot sēdējām izmalkojot pa piecām glāzēm. Sajutu galvā alus spēku, piedāvāju iet mājās, uz ko Rita arī apstiprinoši pamāja ar galvu. Ārā jau bija satumsis. Nesteidzoties gājām, vienkārši klusējot. Nonākuši pie mana dzīvokļa durvīm, Rita pieliecās un iedeva mazu karstu buču uz vaiga, sajutu sev kājās vieglumu, tas bija tik negaidīti. Atsveicinājāmies, kārtējā mazā neveiklā sasmaidīšanās, un gājām katrs uz savu dzīvokli. Iegājis mājās, devos taisni uz vannas istabu noskalot seju. Tad pēkšņi satrūkos, jo spogulī atkal ieraudzīju svešinieci, tikai šoreiz uzreiz arī pieskārienus. Man sirds sāka ārdīties kā negudra, pieskārieni bija tik ļoti reāli, viņas tēls vēl reālāks. Pagriezos un atkal nekā, tikai spogulī, kāpēc tur? Sāku pat prasīt, kas tu esi un ko vēlies, pie reizes nodomājot, kas ar mani?!? Ne jau katru dienu cilvēki aprunājas ar spoguļiem. Trakāk sajutos, kad pēc uzdotā jautājuma, pār kaklu pārslīdēja tāds kā viegls glāsts. Visa mana mugura bija šermuļos, rokas, kājas sāka trīcēt. Nemelošu, biju pārbijies. Kāds vājprāts mani ir pārņēmis, kā to izskaidrot? Pagriezos, lai ātri pamestu to telpu, bet tad sadzirdēju tādu kā balsi, reizē ar pieskārienu. Tas lika pārbīties līdz nemaņai. Aizcirtu durvis, iegāju virtuvē lai paņemtu cigaretes, biju sanervozēts, kā nekad. Devos ārā pīpēt, taču visu laiku likās, ka viņa man seko, ir līdzās. Pīpējot izdomāju, jāpiedāvā Ritai atnākt ciemos, paskatīties kādu filmu, mazais noteikti jau gulēja šinī stundā. Pieklauvējis klusām pie durvīm, dzirdēju tuvojamies soļus, sajūtas bija neveiklas, jo nezināju kā izteikt šo vienkāršo piedāvājumu. Soļi kļuva skaļāki, laikam jau tuvojās durvīm, tad apklusa, bet durvis neviens neatvēra. Lai nebūtu uzmācīgs un nepamodinātu viņas mazo, nodomāju, ka otrreiz neklauvēšos, soļoju atpakaļ mājās.
Pēc cieši izgulētās nakts, veicu savu ik rīta rituālu, ar kafiju un cigaretēm. Apsēdos uz trepītēm, pamanīju Ritu ar mazo. Pienākuši klāt, apsveicinājās. Saņēmos, lai pajautātu Ritai par pagājušo nakti. Ritas atbilde mani nošokēja. Izrādās, viņa uzreiz, kā aizgājusi mājās, sadomājusi aizbraukt pie saviem vecākiem uz laukiem. Bet soļi ko dzirdēju, nāca no viņas dzīvokļa......
Apstulbu, atvainojos meitenei, dziļi ievilku dūmu, skatoties kaut kur tālumā. Nezinu ko padomāja Rita par mani, bet tai brīdī tas man nebija pat galvā. Es biju apjucis, varbūt kāds vienkārši bija ielīdis kaimiņu dzīvoklī?!!? Attapies nedaudz, drošības pēc piedāvāju Ritai uziet līdzi, ja nu kāds nepatīkams pārsteigums. Negribētu pieļaut, ka ar šo jauko sievieti kaut kas notiktu. Piecēlos ar savādu smagumu un gājām uz viņas dzīvokli. Arī pati saimniece izskatījās neomulīgi. Tas tā varētu būt, jo nekad nebija atstājusi mājas vienas, bet te, pēkšņi, tādi nepatīkami jaunumi. Durvis atslēgt uzņēmos es, klusām pagriezu atslēgu un vēru vaļā, iegāju dzīvoklī, tai pašā mirklī no virtuves atskanēja briesmīgs troksnis. Steidzos uz virtuves pusi, ar piesardzību piegāju pie durvīm, nedaudz notupos, lai, ja nu gadījumā kas, nedabūtu ar kaut ko smagu pa galvu. Ielūkojos virtuvē, bet tur, tikpat pārbijies, kā es, Ritas kaķis. Laikam jau bija sadzirdējis saimnieces atgriešanos un iztrūcies no miega, par guļvietu, protams, izvēlējies trauku plauktu, par to liecināja čupa atlūzu uz grīdas. Sapratis, izņemot mani un teroristisko kaķi, ar pārbiedēto izskatu dzīvoklī neviena nav, gāju pēc Ritas. Pa ceļam, koridorā, ejot gar spoguli, samanīju tādu kā ēnu, ar dīvainu vēsumu, kurš, šķiet ieurbās līdz kauliem. Nodomāju pie sevis, tas noteikti šo dīvaino notikumu iespaidā. Izgāju kāpņu telpā, iepriecināju meiteni, par trauku pārvietojumu un pagriezos, lai ietu uz savu dzīvokli, te pēkšņi Rita klusiņām pasauca mani. Pagriezos, domādams, ka kaut kas ne tā. Taču izskanēja kluss piedāvājums, īstenot manus vakardienas nolūkus, uz ko es, loģiski, nedomājot piekritu.
Aizgājis mājās, sāku, kā nu mācēdams un varēdams, mazgāties pie izlietnes, virtuvē. Negribējās iet vannas istabā, lai sabojātu netīšām vakaru, kuram tā īsti pats vēl nebiju noticējis. Tik noslēgtā kaimiņu meitene, bija mainījusies uz pavisam citu dzīves skata punktu, tā man tas šķita. Noskalojies, atcerējos, ka ledusskapī tukšums, ne uzkodas, ne dzeramā. Iešļūcu čībās un kā mazs bērns, kurš tikko ticis pie konfektes, nē pie vesela maisa konfektēm, skrēju līdz veikalam. Gribēdams atstāt uz viņu iespaidu, izdomāju pagatavot arī vieglas vakariņas, kaut gan klusībā bija arī cerība, to izmantot, kā mazu āķīti no manas puse. Puisis, brīvs, prot gatavot...... Lai gan, arī diezgan spēcīgi nospēlēja cilvēciskais faktors, Rita bija viena ar savu mazo, tātad sen nav guvusi neko tādu, kas palutinātu viņu, kaut nedaudz. Sašmorējis visu, šampīti katram gadījumam ielicis ledusskapī, kokteilīšus viesistabā uz galda, ar nepacietību skaitīju vai katru sekundi, gaidīdams domās iemīlēto meiteni. Bija jāgaida arī uz mazo, jāieliek viņu gulēt un tikai tad varēja nākt ciemos. Maldīdamies domās, izdzirdēju klusus klauvējienus pie durvīm. Piecēlos, pārņemts ar laimes pilnu smaidu, devos tās atvērt. Atverot savā priekšā ieraudzīju viņu, savu psihisko, stāvu zemāk dzīvojošo Ļudas tanti, ar pasaulē neapmierinātāko skatienu. Izrādās, biju aizrāvies ar mazgāšanos virtuvē. Atvainojos, aizvēru durvis un sāku smieties balsī. Manus smieklus atkal pārtrauca klauvēšana pie durvīm. Strauji atvēru ar bļāvienu, ka visu nokārtošu, bet tur šoreiz bija viņa, naksnīgajā skatienā, melnā iespīlētā krekliņā un melnos legingos. Tas viss izcēla viņas dievišķo augumu, tā, ka man aptrūkās pat vārdi, liekas, pat izskatījos nepieklājīgs. Attapos, ar aizsmakušu balsi, tomēr ieaicināju iekšā, šķiet mana neveiklā sagaidīšana, samulsināja arī Ritu.....
Pavadīju Ritu līdz viesistabai, piedāvājot vieglas vakariņas, uz ko arī saņēmu apstiprinošu atbildi. Uzservējis mazo žurnālgaldiņu, pievienojos arī pats mazliet ieēst, nebiju ēdis visu dienu. Sulīgie, mazie vistu stilbiņi medū, izskatījās pārāk kārdinoši, lai no viņiem atteiktos, arī kaimiņiene tos sāka slavēt, jau pēc pirmā gabaliņa notiesāšanas. Nedaudz ieēduši, piedāvāju meitenei kokteilīti, pats sev paņēmu aukstu, tikko no ledusskapja izņemtu alu.
Noslēdzu istabā gaismu un sākām skatīties filmu. Filmas izvēle bija vienkārša, kaut kad nesen runāju ar Ritas tēvu, neatceros kāpēc sākām runāt par filmām, taču atceros, ka viņai patīkot viens vecs kara laiku gabals. Par laimi, arī man šī tipa kino gāja pie sirds, nebūs vismaz jātēlo lielo patiku, kas parasti mēdz notikt šādos pasākumos. Meitenes prieks bija neviltots ieraugot ko skatīsimies. Atlaidušies dīvānā, baudījām dzērienus un samērā neuzmanīgi vērojām ekrānā notiekošo. Neuzmanīgi tādēļ, ka ik pa brīdim pieķērām viens otra skatienus, es pārmaiņus vēroju viņu, viņa mani. Tā tas turpinājās līdz brīdim, kad no vannas istabas puses atskanēja savāds troksnis. Es aprāvos, bija tam iemesls, taču necentos iet aplūkot, kas tieši par troksni. Rita neizpratnē pajautāja, kas tur bija, uz ko nācās atbildēt ar veiklu piecelšanos un iešanu pārliecināties, par mājās notiekošo. Virtuvē viss bija kārtībā, saņēmos arī ieskatīties vannas istabā, dīvaini bija baidīties no kaut kā tāda, kas iespējams pat neeksistē, kas vienkārši ir spilgti iesēdies manā galvā. Nespēju atturēties neielūkojies spogulī, tas lika kārtējo reizi izbīties, tur atkal bija svešiniece, spogulis nez kāpēc bija aizrasojis un viņa uz manīm lūkojās it kā atrastos spoguļa iekšpusē. Skatiens bija jau tāds kā skumīgs, sajutu arī dzestros pieskārienus, tie kā trīsas pārņēma manu ķermeni. Izjūtas bija tik ļoti spilgtas, ka nemanīju savu prombūtnes garo laiku, aprāvos no Ritas sauciena, kur esmu palicis. Pirms iziešanas no vannas istabas, palūkojos vēlreiz spoguļa virzienā, bet tagad tas bija jau dīvaini tumšs, tāds kā melns, matēts. Neko nesapratis, paņēmu vēl dzeramos un piedāvāju Ritai iznākt līdzi, kamēr uzpīpēšu. Vasara bija pašā plaukumā, naktis, tātad, neatvairāmi patīkamas un samtaini siltas. Izgājuši ārā, nosēdāmies uz trepītēm, sasēdāmies kopā, kā laimīgs pārītis, viņas galva maigi nogūlās uz mana pleca. Sajutos fantastiski, no viņas matu un ķermeņa smaržas. Šķiet iemīlējos šajā sievietē ar katru minūti aizvien stiprāk un stiprāk. Tiklīdz sajuties jau tikpat kā septītajās debesīs, caur manīm izšāvās pazīstamais dzestrais vēsums......
Man radās vajāšanas sajūta, tas lika sarauties visām manām atslābušajām domām! Kas īsti notiek, kāpēc viss ir tik reāli, tai pašā laikā, tikpat arī nereāli? Kamēr maldījos savos jautājumos, Ritas roka bija mani apskāvusi, tiklīdz to sajutis, mazliet atslābu no saspringuma, kaut arī dzestrums vēl joprojām dzīvojās manī. Nezinu kur pazuda manas bailes, bet pieliku savas lūpas pie meitenes pieres, viegli to noskūpstot. Rita piepacēla galvu, sniedzot atbildes skūpstu, tikai tas nebija vairs uz pieres, skūpsts bija uz lūpām. Pēkšņi viss apkārt notiekošais kļuva tik nemanāms un kluss, galvā virmoja laimes dzirkstelītes radot manī savādo reiboni, ne tādu, kādu rada alus, bet īstāku, savādāku. Viņas lūpas bija tik trauslas, pārliecinošas, varētu tā turpināt mūžīgi, ja vien meitene nebūtu sarāvusies.
-Piedod!- viņa teica.
-Tas tā nebija domāts!- satrauktā balsī atskanēja Ritas teiktais.
Dīvainākais bija tas, ka es pat neatbildēju neko, itkā likdams viņai sajusties vainīgai par visu, jo pašam bija bail uzņemties vainas apziņu, negribējās zaudēt labo draudzību.
-Vis kārtībā, man tas ļoti patika, vienmēr to esmu vēlējies.- saņēmies tomēr pateicu Ritai.
Lai cik arī nebūtu bail, to tomēr vajadzēja pateikt, kas zina, varbūt tam tomēr ir turpinājums, patīkamāks un daudzsološāks. Mūsu acis saskatījās, šoreiz skatiens bija īsts, neviltots, ar patiesu vēlmi ieraudzīt otrā kaut ko patiešām konkrētu. Acis ieklīda meklējumos, notiekošais bija pārņēmis mūs, nevaldījām vairs pār savām fiziskajām spējām, tagad noteicošais bija garīgais faktors, tas, kurš mūsos kaut kur dziļāk paslēpies. Līdzi šim patīkamajam mirklim sekoja cerība, ka tas nav vienkārši patīkams sapnis, beidzot būs piepildīta vēlme attiecībā pret kaimiņu meiteni. Nezinu cik ilgs laiks pagāja tā vērojot vienam otru, Rita pieliecās un ausī iečukstēja
-Beidzam šo vakaru, rīt agri jāceļas!-
Spēcīgi vīlies viņas izvēlē, piekritu, jo daudz par daudz arī nevar vēlēties. Piecēlāmies, pavadīju meiteni līdz viņas durvīm. Atvadījāmies ar mazu, jauku, draudzīgu skūpstu. Durvis aizvērās un es devos vēlreiz ārā, lai varētu arī uzpīpēt, ko nebiju izdarījis atrodoties kopā ar savu sapņu sievieti. Pēc pīpēšanas devos uz dzīvokli, novācu traukus, tukšās pudeles un uzliku vieglu mūziku. Iekšā sajutu nemieru, nemācēju pārtraukt domāt par iespējamo, savādāko vakara iznākumu. Domas bija tik spēcīgas, ka aizgāju līdz vannas istabai, gribēju laikam nebūt viens, ja jau reiz riskēju ar kārtējo dīvaino sajūtu saņemšanu. Ielūkojies spogulī, vienīgais ko redzēju, biju es pats, kārtēja vilšanās, pat svešiniece vairs nerādījās. Noskaloju seju un devos uz dīvānu, lai atlaistos, izdzertu vēl dažus alus, patīkamas mūzikas pavadībā. Jaukās skaņas mijās ar šovakar notikušo, viss manā ierastajā pasaulē bija sagriezies kājām gaisā.
-Kas ar tevīm notiek?- pats sev balsī uzdevu jautājumu.
-Beidz uzvesties kā bērns- kaut kur no istabas atskanēja čukstoša balss,
-Nāc!- balss nepārstāja.
Satrūkos, pat alus no rokām izkrita, piecēlos lai ieslēgtu gaismu. Neviena nekur nav, kas atkal notiek? Pat paskatījos uz pudeles derīguma termiņa, pasmaržoju savas cigaretes, viss kārtībā. Tad no kurienes man tik spilgtas un dīvaini baisas izjūtas? Izslēdzu gaismu, ieslīdēju dīvānā, skatoties caur logu pilnmēness gaismā, tā bija savādi gaiša, sajūtas kā dienā, tikai spoži zeltainais, viegli dūmakaini zilganpelēks.
-Nāc!- atkal dzirdēju balsi, bet šoreiz arī sievietes siluetu pie loga, puskailu, naktskreklā. Izskatījās spokaini, taču biju no kaut kā tik ļoti pārņemts, piecēlos lai pieietu pie aicinātājas....
...mēnessgaisma izgaismoja naktskreklu , kā zilgans tīmeklītis tas ieskāva kairinošu ķermeni ..., mana vīrietiskā būtība traucās pretī , alkstot pieskarties šim nepārvaramajam valdzinājumam ... Nezināmā aicinoši atpleta rokas - Nāc taču ! Tava kavēšanās ir apvainojums manam skaistumam. Alkas kā lingas mestu svieda manu sakaitēto ķermeni pretī savu ilgu piepildījumam! Nezināmā mazliet atkāpās , ar izstieptās rokas vēsajiem pirkstgaliem tikko jaušami skarot manaas krūtis ...mana sakarsusī miesa nočūkstēja kā plīts virsma , kad tai uzpil ūdens... , auļoja pulss! - Nesteidzies ,mīļais ..., ne šeit , nāc man līdz ...- čukstēja Nezināmā , - seko man ... Nesaprotot , vai sapnī , vai nomodā - es sekoju viņai ...Kā migla pašķīrās spogulis , kad mēs izgājām tam cauri , gaiss kļuva manāmi vēsāks , patīkami noglāstot manu sakarsušo ķermeni , pavīdēja kāda eja , tālumā vizēja blāva gaisma ...
-Nāc!- viņa atkal teica.
-Nāc un nebaidies, aizmirsties, seko man, nav vairs tālu.-
Kā paklausīgs jēriņš sekoju šai vēsajai straumei, izjuzdams nezināmu apmātību uzzināt vairāk par savu svešinieci. Soļi bija tik viegli, likās, ka apkārt notiekošais ir ārpus laika. Koki pazibēja acu skatienam, nomāktās debesis bija pārklātas ar dzestri pelēcīgiem mākoņiem, kuri slīdēja bez apstājas pārdabiskā ātrumā.
-Kur ejam?- saņēmies pavaicāju, bet iekšēji sapratu, man vienalga, manī bija vēlme tikt līdz galam, lai kur arī tas būtu.
Vājprāts, mirkļa laimes lidojums?
Tad pēkšņi apstājāmies, svešiniece pagriezās pret manim un ar pirkstu galiem viegli novilka pār manām lūpām. Šoreiz vēsums mijās ar karstumu, ar vēlmi sajust to vēl un vēl. Viņa neapstājās ne uz mirkli, glāsti slīdēja pār visu ķermeni, kā liegans vējš, tie mani aptvēra it visur, tā sajūta modinājā kaisli, tādu, kādu vēl nebiju izjutis.
-Kā tevi sauc?- pajautāju knapi spēdams izdvest skaņu.
-Klusē un baudi- viņa atteica –Baudi, ko tev sniedz- ..................
....aizrāvos ar viņas klusēšanu, glāstu tūkstošiem, jutos apmāts pats ar sevi, domām par to, kas tagad notiek.
Pēkšņi sabijos no trokšņa, atvēru acis un pamanīju blakus dīvānam, no rokām izkritušo alus pudeli. Pierāvos kājās lai paceltu, taču sajutu aukstu stingumu kājās, rokās. Pār istabu virmoja dzestrā, pazīstamā vēsma. Nepameta dīvainā doma, ka svešiniece atkal ir kaut kur tepat.
Savācu pudeli no grīdas, uzmazgāju grīdu un ielūkojos pulkstenī, kurš rādīja jau seši no rīta. Nodomāju, ka gulēt vairs nav vērts, iesoļoju vannas istabā nomazgāt seju, savādāk biju aizmiegojies, nepatīkama sajūta priekš manis. Iegājis, palūkojos spogulī, bet šoreiz tas bija dīvaini parasts, apslacīju seju ar aukstu ūdeni, paskatījos vēlreiz, tad neko neieraudzījis, atstāju to telpu. Paņēmu tikko uztaisīto, karsto kafiju, savas cigaretes un čāpoju laukā izbaudīt tik patīkamo rītu. Ļoti aizrāva jaukā putneļu tvīterošana, šķiet varētu tajos klausīties mūžīgi, tā ir tāda kā neatņemama vasaras daļa, sava veida romance. Ērti iekārtojies uz trepītēm, aizpīpējis cigareti, ieslīgu ar acīm smaržas pārņemtajā miglas ainā.
Manu vientuļo skatienu izjauca, no miglas iznākusi sieviete. Es sastingu, kafijas krūze nokrita uz zemes, aplejot manu čībās ievilkto kāju, bet karstumu pat nesajutu, tai brīdī neko nejutu, ja nu vienīgi skudriņas pakausī. No miglas iznākusī bija mana svešiniece, tā nepārprotami nāca uz manu pusi, pat skatoties tieši acīs. Kad viņa bija pienākusi, pajautāju- Kas notika, kur pazudi?-
Uz ko saņēmu dīvainu atbildi- atvainojiet, mēs būtu pazīstami?-
Samulsis atvainojos, iekšēji nu jau neko nesaprazdams. Kas pie velna notiek? Tad pajautāju –Ko vēlējāties?-
Izrādās, meitenei vajadzēja zināt mājas numuru, esot atbraukusi ciemos pie tantes, pavadīt atvaļinājumu. Parādīju mājas virzienu un svešiniece ar smaidu pateikusies, pagriezās lai dotos prom.
-Uzgaidiet, lūdzu!- es iesaucos.
-Mani sauc Nauris, vai varētu uzzināt Jūsu vārdu?-
-Kāpēc ne, Dace.- viņa patīkamā balsi atteica.
-Prieks iepazīties, Dace- nomurmināju –Ja ko ievajagas, dzīvoju šeit!- norādīju dzīvokļa logus.
Viņa pasmaidīja un cēlā solī devās tālāk.
-Kāds skaistums.- pie sevis klusām noteicu.
-Ir gan jā!- pēkšņi no muguras atskanēja pazīstama balss. Tā bija Rita, kura nav varējusi aizmigt.
-Dzirdēju sēžot pie loga šķindoņu, kā redzu, tās izraisītāja ir tava kafijas krūze!-
Apjucis atbildēju –Jā, laikam pa karstu bija, netīšām nometu!-
-Izskatījās.- Rita smīnēdama atteica.
Laikam jau bija redzējusi un dzirdējusi visu notiekošo. Nezinādams ko īsti atbildēt, piedāvāju uziet līdz manis un uztaisīt katram pa kafijai.....
....uzgājuši līdz manīm, Rita apsēdās virtuvē pie galda, es tikmēr meistaroju kafijas. Rita pavaicāja lai pastāstu, kas tā bija par meiču. Paskatījos uz viņu un domāju, pastāstīt varbūt visu?!? Bet- ko Rita padomās par mani?
-Zini, lieta ir tāda.- sāku stostīdamies runāt, un izstāstīju viņai lielos vilcienos visu pieredzēto.
-Tu cik stipri apsities toreiz tai avārijā?- viņa nosmējās. It kā jau neko citu, nevarēju gaidīt no Ritas reakcijas, normāli jau tas viss nebija. Uztaisījis kafiju, nosēdos pie galda un pateicu, nu ja, laikam jau, ka sapnis tas viss. Malkojām kafiju, ik pa brīdim izsakot kaut ko smieklīgu. Tā nemanot pagāja stunda.
-Man jāiet.- teica Rita.
-Vēlāk iesim pastaigāties, ja vēlis, vari mums pievienoties.-
Piekritu, jo laba pastaiga nenāktu par ļaunu. Pavadīju Ritu līdz durvīm un pats atgriezos virtuvē lai pagatavotu sev vieglas brokastis. Taču, slinkums bija mani pārņēmis un brokastīs izvēlējos apēst dažus saldējumus. Negaidīti pie durvīm atskanēja zvans, izbrīnīts par tik agru pastaigu, devos tās atvērt. Kad atvēru, mana sejas izteiksme atkal aprāvās dīvainā grimasē, tur atkal bija svešiniece.
-Atvainojos, ja traucēju, bet par cik nevienu šeit tā īsti nepazīstu, nodomāju atnākt pie tevis.-
Izrādās, tante bija kaut kur izbraukusi.
-Jā, nāc iekšā, jūties kā mājās!-
-Kafiju, tēju?- pajautāju viņai.
Dace piekrita uz kafijas dzeršanu, arī man kā lielam kafijas piekritējam bija vēlme izdzert vēl vienu krūzīti.
-Kaut kas nav īsti tā?- Dace pajautāja, jo mani skatieni uz viņu bija, laikam jau dīvaini, ne tādi kā ieraugot, iepazīstot cilvēku pirmo reizi.
-Viss kārtībā!- atteicu, -agrs rīts man bija.-
-To nevarēja nepamanīt.- iesmējās Dace.
-Kā tava aplietā kāja?-
Samulsis, izgāju no situācijas aizbildinoties ar visādām muļķīgām atrunām. Dzerot kafiju, izvaicāju Daci visos sīkumos, kā advokāts, citā reizē tā nerīkotos, bet šoreiz viss bija savādāk.
-Zini, tu liecies ļoti redzēts!- viņa ieteicās, tai pašā mirklī gan viņas, gan mana seja nomainījās.
-laikam jau, ka līdzība vienkārši.- iziedama no situācijas, izmeta Dace. Izdzēruši kafiju, sēdējām klusumā skatoties ārā pa logu, līdz meitene apjautājās, vai drīkst izmantot vannas istabu, seju gribot noskalot pēc garā ceļa. Parādīju kur jāiet, vārīju sev nākamo kafijas dozu.
-Klau, man tieši tāds pats spogulis vannas istabā.- Dace piezemētā balsī iesaucās. Kad viņa iznāca no turienes, viņas seja bija dīvaina.
-Kaut kas nav kārtībā?- pajautāju.
-Ir ok.!- viņa atteica.
-laikam nu iešu, paldies par kafiju un viesmīlību, ceru, ka neiztraucēju ar savu nepieklājīgo rīcību?-
-Viss kārtībā.- ar smaidu atbildēju, piedāvādams iegriezties jebkurā laikā....
