Neliels stāstiņš.
viņa un viņš6
135
7
Viņš gāja. Vienkārši gāja. Prom no visa un visiem. Jautāsiet, kāpēc? Jo viņam salauza sirdi.
Viņa nebija tāda kā citas. Viņa nekautrējās pateikt, ko jūt, ko domā, ko grib. Jā, viņa bija diez gan bezkaunīga, pēc idejas nevienam viņu nevajadzētu gribēt, jo vīrietis taču ir mednieks. Viņam vajag medījumu, izaicinājumu. Bet viņa bija izņēmums.
Reklāma
Viņu nevajadzēja medīt. Viņa pati vīrietim skaidri un gaiši pateica, ka grib viņu. Tomēr kaut kas viņā piesaistīja. Viņā bija kas tāds, kas pievilināja vīriešus. Varbūt garās, slaidās kājas, varbūt garie, viļņainie mati, varbūt dziļdomīgās acis, bet varbūt...Varbūt tas bija kas cits.
To viņš nezināja. Viņš zināja tikai to, ka bija viņai padevies. Jā, sākumā viņš domāja, ka spēs turēties pretim. Viņš zināja, ka viņa grib tikai viņa ķermeni, bija nolēmis, ka to nepieļaus, jo bija sev nosolījies, ka to darīs tikai ar kādu, kas būs iekarojusi viņa sirdi. Un viņa iekaroja. Nemanot. Reiz viņš vienkārši attapās, ka nevar viņai neaizsūtīt kādu mīļu sms, nevar nepajautāt, kā viņai iet. Viņš iemīlējās.
Viņa zināja, ka tā notiks. Tā vienmēr notiek. Viņš nebija ne pirmais, ne pēdējais. Viņa zināja, ko viņš jūt, pat ja viņš to skaļi neteica. Vēl neteica.
Reklāma
Diemžēl viņa zināja, ka tā būs. Zināja jau pašā pirmajā viņu tikšanās reizē. Pat vēl pirms tam. Bet atpakaļceļa nebija. Tas jau bija sācies. Zobrati bija sākuši griezties. Tas nebija apturams.
Varbūt viņš klusēja tādēļ, ka zināja viņas atbildi. Viņa bija sarežģīta sieviete. Viņa varēja dabūt daudzus. Ar savu klātbūtni pagodināja tikai nedaudzus. Ar tiem, kuri viņai kaut ko nozīmēja, kaut pavisam nedaudz, viņa laiku pa laikam satikās.
Viņa nezināja, ko grib. Lauza sirdis. Atkal un atkal. Lai arī viņa bija skaista, inteliģenta, iekārojama sieviete, viņa bija viena. Pilnīgi viena. Aiz smaida slēpās ilgas, nepiepildīts, auksts tukšums, kas izpletās un saldēja no iekšpuses. Smaids ir labākā maska, viņa to pierādīja.