lasiet un vērtējiet! tikai nesakiet ka depresīvs, jo šajā dzejā ir mana motivācija darīt visu savā dzīvē! šis dzejolis tapa pēc kāda man ļoti tuva drauga nāves. viņam šogad būtu palikuši tikai 23 gadi...
Mūžība skar visus,
nāve ir neizbēgamība.
Agri vai vēlu tā atnāks
melnā apmetnī tīta.
Sirdī mīt sāpess,
pēc manis skumstot?
Jūs parādat sēras,
pie mana kapa šņukstot?
Bet vai kāds domā,
kā tagad jūtos es,
ieslēgta šaurā zārkā
ārpus šīs pasaules?
Mana dzīve jau beidzās
pirms pienāca vecums.
Zem tārpiem nu sairst
mana miesa un augums.
Mans ķermenis brūk,
sairst smalkos pīšļos.
Vai par to aizdomājies
kaut retos brīžos?
Lai ātrāk aizmirstos,
jūs klausaties pasakas:
par mieru pēc nāves,
ka nāve nav atvadas..
Dzeniet prom mācītāju!
Viņš ir melis!
Viņš mierina jūs,
bet pats tam netic!
Beidziet mierināt sevi:
Nāve nav miers!
Un pēc tās nebūs
paradīze un Dievs!
Paradīze un elle
jau tavu dzīvi veido!
Cik žēl, ka nedzirdi
manus vārdus teiktos...
Pēc nāves nekā nav!
Paliek tikai tukšums...
Trula zaudējuma sajūta
un bezgalīgs klusums...
Beidziet sērot
un beidziet melot sev:
sāc novērtēt dzīvi,
jo nāve drīz nāks pakaļ arī tev...
