Pasmaidiet,un lai nevienam nav jāskumst kā zēnam dzejolī:)
Sēž pie veikala zēns,
Skats tam gurdens un lēns.
Acis skumjas,
Aiz noguruma tumšas.
Sāpēs tamžņaudzas sirds,
Sirdī deg sāpju pirts.
Domā viņš par ko tāds sods?
Kāpēc piedarvots viņa sirds medus pods?
Ne viena negrib viņu,
Visas grib princi nevis viņu.
Zēns jau negrib visas,
Pat ne divas.
Viņam vajag to vienu,
Kuru redzētu pat ja priekšā pieliktu betona sienu.
Viņš viņas labā gatavs visu darīt,
Pat dvēseli par nieku iemainīt.
Bet viņai vienalga,
Jo nepateicība pasaules alga.
Viņš nober viņai rozes,
Pretī saņem pelnus no tabakdozes.
Viņš uzdāvina viņai šokolādi,
Pretī saņem lādi.
Lādē iekšā uzzimēt pirksts,
Kurš priekš rupja žesta tiek vilkts.
Viņš uzdāvina lācīti,
Pretī sirdī saņem garīgu nazīti.
Viņš grib iedot buču,
Pretī saņēm draudus un kulaku.
Viņš mēģina viņū apskaut,
Par to mēģinājums ar somu piekaut.
Zēns visu mēģina,
Meitene prom tik ar roku vēdina.
Pārmetumi birst,
Puiša cerības irst.
Sēž pie sevis uz veikala stūra,
Betona dzīvžoga mūra.
Un domā kāda jēga?
Viņamdzīve tik pelēka.
Cik ilgi tā mocīsies,
Pēc sirds stabules locīsies?
Cik ilgi vēl skries pakaļ
Un neskatīsies atpakaļ?
Kur lai rauj spēku pārtraukt
Un savas jūtas sakaut?
