ir jau vēls.
trīs naktī,
mēģinu rakstīt.
kāpēc?nezinu!
domas laužas ārpus istabas sienām.
un tā jau saullēkts var pienāk.
varbūt uzpīpēt un iet gulēt?
slinkums meklēt šķiltavas un cīgas.
bet, lai jau paliek.
beidzot sajutu to sāpi,
kad stereotipi sagrauj .
ko gan es izdarīju,
ka jūs pret mani tā?
negribēju neko sliktu,
biju patiess.
jā laime ir trausla,
un ja ne cilvēki, tad apstākļi to sagraus.
un kam gan esmu teicis:
tik tev es mīlējis esmu!
varbūt pārprata, nesaprata
bet man tagad, jau vienalga.
sabiedrībā vienmēr dzirkstošs kā vīns
bet sirdī sāpe,dedzinoša kā degvīns.
tāpēc esmu ļauns kā viduslaiku pūķis,
kurš uguni spļaus
tā manas rīmes dedzinās.
jo mana sirds, ne ko vairāk, par naidu nezinās.
varētu ieslēgties sevī.
bet nav atslēgu.
tāpēc atkal rakstu.
