Es vienmēr cenšos pieņemt otru, kāds viņš ir. Mēs visi esam dažādi - sievietes / vīrieši, īsi / gari, tievi / dūšīgi. Es pat saprotu, ka ticība katram sava, kā arī, ka vienam patīk sievietes, turpretim citiem vīrieši. Neatbalstu cita cilvēka piekaušanu tikai tādēļ, ka viņš ir citas ādas krāsas. Neesmu rasiste, pieņemu ka mūsu vidū ir lesbietes un geji. Bet šodien sapratu, ka visu tomēr nevaru pieņemt man, laikam, tomēr ir savi aizspriedumi..
Šodien mani uzrunāja sveša sieviete, nosaucot mani vārdā. Mazliet apstulbu, jo es viņu nepazīstu. Nekad agrāk nebiju redzējusi. Uz ielas neviena nebija, tātad sauca mani.. Atņēmu sveicienu un pajautāju vai esam pazīstamas. Tai mirklī viņa iesmējās...
Šos smieklus es pazinu!!! Tos aizmirsusi nebiju... pirms daudziem gadiem ( 8 vai pat 9 ) man bija labākais draugs ar kuru mēs bijām nešķirami, pavadījām visas dienas, bieži arī naktis kopā visu laiku runājoties un darot visādus stulbumus, bet mūsu draudzība pārtrūka, kad viņš atdzinās, ka mīl mani. Ko tādu no viņa negaidīju, es viņu uztvēru kā brāli ne ko vairāk. Mēs pārstājām tikties. Pēc mēneša viņš pārvācās. Kopš tā laika pa viņu neko nebiju dzirdējusi..
Bet tagat manā priekšā stāv šī sieviete... nespēju to aptvert.. viņa/š aicināja mani uz kafiju - parunāties par vecajiem laikiem. Es nesteidzos, bet sameloju, ka nav laika, ka ļoti steidzos. Īsumā viņa/š pastāstīja par sevi, kā šo gadu laikā ir gājis.. bet es nespēju novērst no augstpapēžu kurpēm... paverot skatienu augstāk pavērās slaidas kājas un īsi svārciņi ( ! ) jutos ļoti neveikli un neērti. gari mati, mākslīgās skropstas... kā sieviete viņa izskatījās lieliski, bet viņa tak īstenībā nav sieviete! apmainījāmies tel., nr., apsolīju dod ziņu kad brīvāks , lai parunātos... bet vēl joprojām nevaru aptvert visu. Vai Jums liekas normāli, ka forš puisis pārģērbjas par meiteni? Nav runa par karnevālu vai ko t.m.l. domāju, ka ikdienā staigā tāds.