aizmirsti skūpstus un glāstus
atmiņā savā tu viņu aizkrāso
aizmirsti šos drausmīgos lāstus
un kā putns no tā visa aizlido
nedomā par to kas bijis
jo tad raudi un sāpēs locies
tas viss sen jau ir miris
un tmiņu dēl tu tikai mocies
atver acis un atklāj viņas seju patieso
''tu pati sev bedri raci''
un zinu- tagad to nožēlo
nedzirdi viņas skaistos vārdus
jo apburt tā maita labi prot
nolic pie sirds tos sargus,
kas citu iemīlēt dos
tad arī dzīvosi tu mierīgi
vismaz sitdi nemokot
un teiksi pavisam laimīgi
ka vari bez viņas pat dienu nodzīvot
