teitonis[9] more about Alice1

oriģinālliteratūra un teksta ir afigenna daudz tā ka ja ver vaļā tad palasi arī.

nu, tie kuri nenobijās tagad lasa.

tiem kuri nezin kā viss sācies- mans profils

http://www.spoki.lv/profils/holts - vēl var paspēt sākt lasīt teitoni, stasts nav beidzies un ir dzīvs. tas mainās un aug.

tiem kuri seko līdzi stāstam- es neesmu snobs, sūtiet vēstules par to kas patīk kas nepatīk, ko varetu labot un kas ož pēc veca siera, drīkstiet man sekot un trobelēt mani ja redzat online. visiem iesaku noskatīties Sunshine

here goes another bit

Niks apsēdās uz gultas malas. Alise pagriezās krēslā ar vienu aci vērojot ekrānu , tad uzmanīgi nopētot viņa seju.

- Būs runāšana ne?

Niku Alises tiešums un izteiksme nedaudz pārsteidza.

- Būs. Ja piedalīsies. Vai tici ka man joprojām nekas nav skaidrs?

- Ticu. Bet labot neko nevaru. Tam ka tu vēl nesaproti ir vienkāršs izskaidrojums. Nevienam šai situācijā pati situācija nav pārredzama. Proti, neviens neredz visus mozīkas gabaliņus. Iespējams ka mums diviem ir vairāk informācija nekā pat Teitonim- viņš pat īsti nezi kas viņš ir.

- Es īsti nezinu ko man jāizloba no tā teksta? Kas arī nav svarīgi, svarīgi ir tas ko mēs daram tālāk. Ja Mēs kaut ko daram nevis katrs individuāli darbojamies un tu neaizlaidies uz Kostariku.

- Es tur jau esmu bijusi. Nepatīk .

Niks uzrāva uzacis tik augstu ka sāka domāt ka tās pazudušas matu līnijā.

- nepatika? Tu esi bijusi Kostarikā?

- Es daudz kur esmu bijusi. Daudz vairak vietas nekā tu vari iedomāties. Vietās kuras tu tiešām nevari iedomāties.

Alise cieši lūkojās Nikam acīs kamēr runāja. Stingais skatiens bija nedaudz nežēlīgs bet vienlaicīgi kaut kur prāta kaktiņā viesa žēlumu. Niks pieņēma ka tas tā ir dotās situācijas dēļ, fakta ka viņs jutās vainīgs tajā ka Teitonis uzbrucis Alisei un iespējas arī dēļ viņa paša atkarības no Alises un viņas atkarības no Nika.

- Ja godīgi es gribēju par kaut ko parunāt.

Niks iesāka. Alise paraustīja plecus kā norādot lai runā.

- Es gribēju pajautāt... kā tas bija, nu, kā tu saprati ka ir tādas lietas kā... lietas kuras ir vairāk nekā sarunas un sajūtas, ka eksistē arī tādas pavēles.

Alisenovērsa skatienu.

- Ja tu nevēlies es jau neko. Es, man tikai tas likās neizprotami.

Alise atkal ieskatījās Nikam acīs, tad nodūra skatienu kaut kur zeķu virzienā.

- Mani... iemācīja. Kad vēl biju maza. Tā vienkārši cilvēki pavēlēt nemaz nevar. Tas jāsaprot un jāzina ko dari. Vai zini tādu terminu kā „limbo” angļu valodā? Nu, kā tas pa īstam strādā var saprast tikai tas kurš redzējis šo eksistences daļu.

-Un tu to esi redzējusi?

- man ir parādīts. Bet neesmu to pilnīgi izpratusi nezinu vai tas vispār ir līdz galam izprotams. Man to pasniedza cieši saistītā formā ar atmiņas arhitektūru. Nu, atmiņu pili.

- atmiņu pili?

Niks sarauca uzacis. Viņš neskaidri atcerējās kadu romanu kurā lasījis kā galvenais varonis savas atmiņas saista ar reāliem priekšmetiem un veido ēku piepildot to ar šiem atmiņu elementiem.

- gribi redzēt?

- ko?

- atmiņu pili. Nu, es varu tev parādīt kā tas izskatās nekurienē es tevi ievest nevaru bet šo to parādīt varbūt paspēšu. Ja pietiks laika un koncentrēšanās spējas.

- kā?

- Tev pie mājas aug ogu krūmi. Atnes man vienu zariņu upenes , vienu ķiršu un vienu ābeles. Nevajag daudz, bet meklē sausus.

Niks piecēlās un brīdi šaubījies uzrāva plecos jaku.

- tūlīt būšu atpakaļ.

Desmit minūtes vēlāk Alisei rokas bija sērkociņi, blakus uz koka krēsla stāvēja veca panna un tajā savukārt trīs sausi zari.

Alise sakratīja sērkociņu kastīti kamēr Niks novilka jaku. Tad piekala skatienu Nikam.

- atceries, tev jābūt absolūti mierīgam. Nesaspringsti. Tas nekam nederēs ja būsi sasprindzis, izlidosi no turienes kā korķis jaungada naktī no šampanieša pudeles.

Niks lūkojas uz sērkociņu kastīti Alises rokā.

- kāpec ķirsis un ābele? Un upene?

- es neesmu pētījusi. Tā vienkārši bija kad mani sāka mācīt.

-kas?

- Ko- kas?

- Kas sāka mācīt?

Alise nolaida skatienu uz sērkociņu kastīti. Tad paskatījās atpakaļ uz Niku.

- Cilvēks kurš mani apmācīja mācekļus pieņēma reti. Mana māte bija īpatnēja sieviete, uzskatīja ka viņas iespēja slēpjas šai... arodā ja tā var teikt. Pati viņa nederēja ... atlasei. Viņa bija darījusi lietas ko šis skolotājs nepieļāva saviem mācekļiem. Es biju maziņa. Ļoti naiva maza meitene kura ticēja ka viss būs skaisti. Un māte man pastāstīja, stāstīja par skaistu dzīvi, pilnīgu neziņu par trūkumu un iespējām, tik daudzām iespējām. Viņa prata pārliecināt. Atlase nebija gluži tāda kādu tu varētu iedomāties. Tie nebija jautājumi par dzīvi nedz par cilvēcisku saprātu vai ko citu. Bet ar katru atlases soli, izaicinājumi kļuva nepieņemamāki. Tikai nedaudz, tikai tik daudz lai atskatoties uz jau darīto liktos ka vēl tam mazumiņam pārkapt neko nenozīmēs. Un tad šis cilvēks man parādīja pasauli. Ne jau to skaisto par kuru stāstīja māte, nē, šai pasaulē ir gaismas saliņas kuras peld tumsā. Saprāts, skaistums un laime ir viļņveidīgas. Viss pārējais ir ka ezers un šie vilņi ir kā tie kurus ceļ lietuslāses kad līst virs ezera bezvējā. Bija, izbija. Momentu atcerēties un glabāt , tieši skaisto un patīkamo. Saulainu dienu kad ir labi neatkarīgi no tā kas notiek apkārt. Tā bija viena no lietām ko skolotājs mācīja. Tagad viņa vairs nav. Nav jau labu laiku. Bet kā visi viņa mācekļi es ieguvu paziņu loku. No mutes mutē ceļoja fakts pie kā esmu mācījusies. Mana māte lepojās ar mani. Lielījās. Bet prieks nebija garš. Es biju kļuvusi par to ko viņa vēlējās, tādu kā vaislas latu, maciņā ir un ņem to ārā cik reizes grbi, tas vienmēr atgriežas- atceries pasaku par Ansi un vērdiņu? Padomijas sociālistu ideoloģija visā tās skaistumā. Varbūt ka viņa mani izmantoja bet viņa bija mana māte. Varbūt es to zināju bet viņa bija man viss. Tikai vēlāk es apjautu cik ļoti viņa mani ir iegāzusi. Kamēr mana vecuma bērni izklaidējās, braukāja ar velosipēdiem, spēlējās, es runāju ar veciem , vājiem cilvēkiem, resniem večiem un slimību saēstām večām kuru ilgi krātā nauda nespēja glābt no slimībām un nāves. Māte man pirka rotaļlietas un grāmatas un slēpes un velosipēdu bet āra lietas apputēja pagrabā kamēr grāmatas ne reizi neatvērtas dzeltēja plauktos. Tā nebija bērna dzīve. Tas bija baiss posms manā dzīvē. Man bija jāpalīdz cilvēkiem kuru prātā atrodoties sajūta bija kā bradājot pa purvu kurā apglabāti pussatrūdējuši līķi. Viņiem nebija seju taču viņi bija tur, tēli, sen miruši, daži kā aizgājuši draugi, daži kā mala atmesti sarūsējuši mašīnu vraki, nesvarīgi. Bet bija arī ļaunāki. Vai spēj iedomāties cik baisi ir apzināties ka palīdzi cilvēkam kurš nogalinajis. Nevis vienu, nevis divus bet simtus. Varbūt nenospiežot gaili bet parādot ar pirkstu, parakstot pavēli vai piezvanot uz kādu numuru kurā atsaucas gaužam oficiāla balss un kur otrā gala stenogrāfists klabina rakstāmmašīnu.

Niks vēroja kā Alise pamazām sažņaudza rokā sērkociņu kastīti. Viņas pirkstu kauliņi bija jau nobāluši kamēr viņa stastīja par cilvēkiem kuri pie viņas nākuši. Viņš vēlējās saņemt viņas roku savējā, viņas monologs viņam skaidroja par pasauli kurā nu viņs bija ierauts, taču viņš arī nojauta ka viņai japabeidz stāsts.

- Man liekas ka tas bija skolotājs. Īsi pirms mātes nāves viņš ieradās pie mums. Es biju jau pieredzējusi. Gaužām jauna bet pieredzejusi. Un kad mēs ar viņu tikāmies viņš izmeta mati no dzīvokļa. Apsēdāmies viens otram pretī un runājām. Un vērojot viņu es sapratu ka viņam nav vairs daudz palicis. Viņš man pateica to ko māte nekad nebūtu teikusi. Viņš man parādīja savu pasauli, tādu kādu viņš to turēja. Viņš arī sākumā bija darījis lietas kuras nevēlējās. Taču padoms ko viņš man deva ir nepieļaut ka mani izsmeļ. Šķiet viņš izdarīja pēdējo lietu kura viņam likās svarīga. Es viņam biju tikai kārtējais māceklis bet varbūt kā nesenākā biju viņam tuva. Drīz pec tam viņš bija pagalam. Un mirusi bija arī mana māte. Viņus apbedīja vienā dienā. Nekad neuzzināju kur tieši viņš apbedīts. Es biju pilnīgs vraks. Bez mātes man nebija nekā. Bet gāja laiks un es joprojām biju es. Naudas netrūka. Nekad vairs. Un es pildīju to ko man teica skolotājs. Neļāvu sevi izsmelt. Ja es redzēju ka nevēlos ar kādu strādāt tad atteicos un izvadīju pa durvīm. Biežāk gan aizgaju pati jo svešus savas dzīvesvietas tuvuma nelaidu. Varbūt liekas ka tad jau nav tik slikti. Bet esmu tik ļoti nogurusi...

Niks uzlika roku uz viņas savilktās dūres. Alise pašāva skatienu, ielūkojas viņa acīs, tad palūkojās uz viņa roku un atslābināja plaukstu. Niks iekļāva viņas plaukstu pilnībā savējā.

- Paņem brīvdienas. Kostarika tev nepatīk bet ko saki par tik vienkāršu lietu kā mugursomām un telti un ugunskuru mežos? Un apzinies ka tev nav jāatgriežas. Tev nav jaatgriežas tai savas dzīves posmā. Tavs Skolotājs deva labu padomu, ņemt tikai tās gaišās saliņas, viļņu virsotnes, neskaties uz vispārejo tumsu, tajā var pazust.

Alise pasmaidīja.

- es tev gribēju kaut ko parādīt...

- vēl joprojam gribi?

-Jā...