teitonis[7]3

nu tas jau sāk kļūt par traku.

ir diiiiiezgan vēls. vai drīzāk agrs.

okei, nav ko novērst uzmnaību. tie kuri klikšķina uz teitoņa rakstiem gaida stāstu. here we go

(ja tomēr iemaldās kads jauns lasītājs)

http://www.spoki.lv/literatura/teitonis6/502784

http://www.spoki.lv/literatura/teitonis5/499177

and more

http://www.spoki.lv/profils/holts

Alise atgriezās pie mašīnas ar palielu nesamo. Saulesbrilles viņa bija pacēlusi tā ka tās vairāk kalpoja matu savākšanai nekā to ierastajai funkcijai.

Niks atvēra durvis un nolieca sēdekli.

- tu iepērcies pamatīgi. Tāds apjoms ka varētu domāt ka ģimenei veselai.

- nekad nevar zināt ko savajadzēsies. Un man nebija nekā no grimma.

- Kur tad ballīte?

Niks šķelmīgi nosmaidīja.

-Tev varbūt liekas normāli bet man kad paskatos spogulī gribas zvelt tai kura skatās pretī. Tā neesmu es ar tādām acīm.

-Nu nav jau tik traki. Padzīvosies, nekur neejot...

Niks aprāvās. Jā, nekur neejot? Bet padzīvosies kur? Alisei tātad bija japaliek vai nu kādā viesnīcā jeb viesu namā. Vai arī, kas šķiet bija loģiskākais variants pie viņa.

- Kurp tālāk?

Jautājums izspruka pats no sevis. Tas arī likās vienīgais pieejamais sarunas temats.

- es nezinu. Kur te ir kāds fiksais ēdināšanas restorāns?

- nezinu. Tomer tā ka tavs rajons.

- varētu būt ka „Annās” ap šo laiku nav rindas. Brauc centra virzienā , pateikšu kur nogriezties.

Niks nolēma nejautāt kas ir „Annas” bet apmetis loku ap kvartālu pagriezās centra virzienā.

Desmit minūtes vēlāk Alise viņam norādīja uz privātmāju pie kuras iebraucamā ceļa rēgojās zīme kas apzīmēja kempingu.

-Tur!

Niks piestāja palielā ar šķembām klātā stāvlaukumā. Priekšā jau saules zaķīšus mētāja melna BMW vējstikls. No nojumes dārzā kūpēja dūmi. Niks bija diezgan pārliecināts ka tur top šašliks.

Novērtējis māju un netālo saimniecības ēku puduri viņš ieteicās:

-izskatās interesanti. Ko tieši viņi seit piedāvā kā speciālo ēdienu?

- Speciālais ēdiens? Nedomāju ka te tāds ir. Pie viņiem vienkārši ir garšīgi.

Niks sekoja Alisei līdz durvīm. Tur viņus jau sagaidīja meitene ap trīspadsmit gadu vecumā. Blondie mati bija sapīti vaļīgā bizē. Pec tā ka viņai kājās bija vieglas čības Niks nosprieda ka viņai uzdots sagaidīt ēdājus. Meitene pamāja Alisei un uzmeta pētīgu skatienu Nikam. Šķiet nespējusi saprast vai jābūt oficiālai vai pieļaujams būt familiārai meitene izvēlējās abus- Alisi sveicinot ar pierastu čau, Niku , ar labdien.

Ievedusi viņus pa durvīm viņa pavadīja abus viesus līdz galdiņiem kuri bija izkārtoti labi apgaismotā bet diezgan nelielā telpā. Pie sienām bija redzamas pāris klusās dabas, krēsli bija mīksti un ar tamborētām sedziņām. Galdauti bija ķiršu sarkani brūnajā tonī. Kā restorānā uz galdiem atradās vairākas ēdienkartes.

Meitene nozuda uz īsu brīdi, tad atgriezās ar divām kafijas tasēm. Pagriezusies pret Alisi viņa ieteicās:

-Ome sūta sveicienus. Un kafiju. Ja vēlies kā parasti tad mums šodien ir kuģelis.

Alise pasmaidīja un paņēma kafijas tasi.

-Es domāju mēs abi ņemsim kuģeli. Pasaki Omei ka es saku paldies.

Kad meitene aizgāja Niks uzmeta pētošu skatienu Alisei. Alise gods godam skatienu izturēja malkojot kafiju.

- Palabo mani bet tu šķiet esi bieža apmeklētāja.

- Man šeit patīk un es patīku šejieniešiem. Abpusēja patika rada labvēlīgus apstākļus tam lai es justos kā mājās.

- abpusēja patika nemēdz parādīties tāpat vien.

- to tu saki tikai tāpēc lai kaut ko būtu pateicis vai ne?

Niks paņēma no trauciņa uz galda zobubakstāmo un ielicis to starp rādītājpirkstu un vidējo pirkstu sāka to pārcelt starp pirkstiem.

- Jā. Tieši tā arī ir.

Alise pievērsa uzmanību Nika pirkstiem.

- Un ar monētu tu to vari izdarīt?

-ja pieņem ka monēta ir smagāka , protams ka varu.

Alise kādu brīdi vēroja Nika pirkstus, tad ar ātru kustību nočiepa zobu bakstāmo kaut kur pusceļā starp divām pirkstu starpām.

-Eu?

Alise ielika zobubakstāmo tāpat kā Niks starp pirkstiem, pārcēla vienreiz, otrreiz, tad kka gabaliņš izlēma ka spēlē vairs nepiedalās un izslīdējis starp pirkstiem nokrita kaut kur zem galda. Alise pieliecās lai to paņemtu. Tikmēr Niks ievēroja kā meitene ieved gaiteņa pretējā pusē esošā telpā trīs vīriešus, viens no tiem bija vismaz Nika viedokļa pēc smieklīgi pārspīlējis ar kurpju iegādi. Likas ka zoles ir savus piecus centimetrus biezākas kā kurpēm ierasts.

Vēl pēc īsa mirkļa meitene parādījās ar divām paplātēm. Uz katras bija salvetē ietīts nazis un dakšiņa, šķīvis ar kuģeli- kartupeļu sacepumu ar gaļu- un trauciņš ar mērci- skāba krējuma un diļļu maisījumu.

Niks pasmaidīja kad Alise novēlēja labu apetīti un ķērās pie savas maltītes. Kaut kas viņas rīcībā atgādināja vilku. Iespējams ēšanas ātrums.

- Slimnīca ar āboliem un putru tiešām nav salīdzināma ar šo ...

Niks noteica pēc iespējas vairak liekot tam izklausīties pēc parasta secinajuma. Alise palūkojās uz šķīvi, tad uz Nika porciju kuru viņs vēl nebija iesācis.

- Nu, ja tu pagaršosi tu sapratīsi cik ļoti. Annās ēdiens vienmēr ir bijis lielisks. Un pec slimnīcas diētas, nav jau ta ka viņi nebaro, bet garšvielas vispār nelieto, šis ir kaut kas līdzīgs vakariņām pec četru stundu pārgājiena.

Niks uzķēra sarunas pavedienu.

- četru stundu pārgājiens? Tas tak ir maz!

Alise uzmeta viņam skatienu, tad nedaudz atgāzās krēslā.

- nu, kā teiksi. Kad pameģināsi iet pārgājienos tā ka to daru es tad paskatīsimies.

- nevaru tevi iedomāties ar mugursomu ejam kautkur pa šoseju. Nu kaut nosit nevaru.

- un ne velti. Es jau nestopoju, es eju pārgājienos. Šoseju tur nav. Ir kupenas ziemā.

- pārgājiens pa mežu? Ak dievs, es tagad iešu nošauties. Tu, ar mugursomu, mežā, kazi vēl pārnakšņo uz egļu zariem?

Alise norādīja uz sevi no abām pusēm.

-tieši tā, šie piecdesmit piecie kilogrami var dzīvoties pa mežu līdz spēku izsīkumam.

-o, pierakstīšu. 55 kilogrami. Garums?

Niks uzsmaidīja Alisei. Viņa atkal parāva augšup kreiso uzaci.

-kam tev manu gabarītus?

- es par tevi neko nezinu ka vien to ka tu spēj nodarīt miesas bojājumus, savilkt grimasi kā mana skolotāja, spēj izdzīvot mežā un sver piecdesmit piecus kilogramus. Nu labi, es zinu maju kura tu dzīvo un tas arī ir viss. Tā ka ja man ir iespēja sakt ar kaut ko tad kālab ne ar to cik tu esi gara?

-Veikalā no augšējiem plauktiem neko nepērku. Tas tāds mājiens ja nu tu par to brīnies. Un tu par mani zini vairāk nekā es par tevi.

-mes zinam viens otra uzvārdu. Tu zini ka es braukāju ar sabiedrisko transportu un paretam braucu ar mašīnu pats, ka esmu spītīgs pēc velna un man nevar pavēlēt. Sveru es astoņdesmit septiņus kilogramus un garumā esmu nieka metru astoņdesmit astoņi.

Niks nogrieza kumosu sacepuma, pamērcēja merces traukā un ielika mutē. Izbaudījis garšu viņš palūkojas vēlreiz uz Alisi. Viņa domīgi bīdīja pa šķīvi šurpu turpu nogrieztu sacepuma gabalu.

- kas tad nu? Negribās vairak ēst?

- nē, aizdomājos.

Maltīti pabeidza abi gandrīz vienlaicīgi, un no gaiteņa gluži kā saukta parādījās blondā meitene ar bizi pār plecu un paplāti ar divām tējas krūzēm.

-Ome sūta. Un saka ka labprāt pienāktu bet šodien mums jāgatavo kāzām. Tu jau ieradīsies drīz vēlreiz. Atbrauc trešdien, būs klāt arī Sends un Kleis.

Nesagaidījusi atbildi meitene nozuda atpakaļ gaitenī.

Alise pacēla tējas tasi , tad izvilka salocītu naudaszīmi un palika zem apakštases.

- kāpēc tā?

Niks iejautājās.

- viņi no savējiem naudu neņem bet šādi es viņus kaut nedaudz atalgoju naudas ziņā. Tā jau viņi ir laipni un mani uzņēmuši teju vai ģimenē, taču kaut kā liekas pareizāk ja es samaksāju.

Alise paņēma savu jaku no krēsla atzveltnes.

-ejam?

Niks palūkojās uz galdu, tad pacēla savu tējas tasi un nolika zem tās salocītu naudaszīmi.

- neesmu ģimene.

Gaitenī izgājis Niks ielūkojās pretējā telpā. Tur trīs vīrieši sēdēja pie savām pusdienām, viens sēdēja ar muguru pret Niku, viens profilā bet cilvēks ar pārspīlētajām zolēm atradās ar seju pret Niku.

Alise jau atradās pie durvīm. Niks viņu panāca un abi izgāja vēsajā āra gaisā. Saulei priekšā bija aizbīdījusies mākoņi. Alise piegāja pie masīnas, tad palūkojās uz masīnu ar kuru kā Niks sprieda bija ieradušies trīs cilvēki kuri joprojām ieturējās.

-Rouzvoters.

-kas?

Alise iekāpa mašīnā.

- Nav svarīgi. Tikai cilvēks ar sliktām manierēm.

Niks palūkojās uz sudrabaino mersedes džipu, tad iekāpa mašīna u iedarbināja aizdedzi.

- nu, dodamies uz manu rajonu?

-dodamies.