tiem kas gaidīja.
piedodiet ka tik ilgi, saprotiet arī mani, esmu slinks maita.
tātad, divpadsmitā daļa. drīz tuvojas laiks kad jūs iepazīsiet teitoni.
Niks kavēja. Nupat jau divdesmit minūtes bija pagājušas kopš Manvels, viņa nodaļas priekšnieks tika viņam zvanījis lai izsauktu viņu steidzami uz sapulci darba jautājumos.
Apsargs viņam pamāja ka Niks iesoļoja ieejas zālē. Niks devās pie apsarga.
- Labrīt, mani izsauca uz sapulci? Kur ta notiek?
- Geiskloks? Nu gan uzvārdiņš. Jūs gaida otrā stāva apspriežu zālē. Lieli vīri, uzvalciņi jau tiešām bija roku šūti.
Niks sarauca pieri. Lieli vīri? Kādēļ sapulcē vajadzēja viņu, neika vienu dienu ka darbā pieņemtu zinātnisko līdzstrādnieku?
- Viņi neteica kas tie tādi?
- Nē , bet šefs viņiem bija no šķībajiem, nu, japāņiem, vai ķīniešiem, varbūt korejietis velns viņus zina, acis bija šauras , tas nu kā bankā.
Nupat Nikam jau sāka likties ka viņš izsaukts sagadīšanās pēc. Austrumnieki? Kālab viņs nepieciešams austrumniekiem? Viņs taču pat nezināja ne vārda vairāk par „Arigato”.
Otrā stāva apspriežu zāle bija iekārtota pēc rietumu parauga ar padomju savienības patosu- dārgi un pamatīgi. Divviru durvis bija no pulēta tērauda kuru rotāja melnas krāsas ornamentāli ziedi, sienas klāja līdzīga rakstura vīteņaugu motīvs.masīvais galds ar granīta virsmu atradās telpas centrā, plašs balkons deva atļauju smēķētājiem savu kāri pēc nikotīna apmierināt netraucējot pārējiem dalībniekiem. Niks brīdi stāvēja pie durvīm , tad pieklauvēja.
Durvis atvēra melnā žaketē tērpies vīrs kura stūrainais žoklis un milzīgais krūšukurvis iedvesa nepārprotamu pārliecību par šī vīra amatu.
Lieki vārdus netērēdams miesassargs pakāpās malā un norādīja lai Niks iet uz prieksu telpā.
Ērtā klubkrēslā tur sēdēja garais Manvels, tērpies pelēkā smalka auduma žaketē. Lai cik ļoti viņš censtos izrādīt savu autoritāti tomēr pēc tā ka viņš pirmo skatienu uzmetis Nikam uzreiz pagriezās pret balkonu nodeva ka situācijas noteicējs nav viņš.
Manvels noskremšļojās.
- Geisklok, labi ka esat klāt. Mūsu viesis un sadarbības partneris Fudživara Heikidži vēlējās jūs satikt, šobrīd gan viņš izgāja uz balkona tāpēc varbūt varam brīdi aprunāties.
Manvels pastūma Niku aiz pleca uz vienu no diviem kabinetiem kuri bija apspriežu zāles daļa. Niks padevās un mierīgi soļoja turp.
Slēdzene aiz Manvela noknakšķēja. Niks pagriezās tikai lai ievērotu Manvela seju sašķobījušu naida izteiksmi.
- sīkaļa, ko tu iedomājies? Mēģini mani apiet? Dabūt manu vietu? Heikidži tev nepalīdzēs, viņš nav tik ietekmīgs.
Manvels šņāca caur zobiem. Viņa parasti pievilcīgā seja savilkās neglītā grimasē. Niks juta siekalu pilienus uz sejas. Viņš atkāpās bet Manvels satvēra viņa plecu. Īkšķis iespiedās zem atslēgaskaula, Niks nokratīja roku un atkāpies vēl pāris soļus pacēla roku ar plaukstu pret Manvelu. Tai pat laikā pilnīg neapzināti viņš ierāva galvu plecos un pagriezās pre augstākstāvošo puspagriezienā ar vienu roku nepazināti piesedzot krūšukurvi, ar paceltas rokas elkoni, muguras lejasdaļu.
- paklau, man šis ir jaunums , es neko nedaru, nekāroju pēc jūsu vietas nedz arī pēc ietekmes. Kas pie velna ir Heikidži?
Manvela vaigā raustījās muskulis.
-neizliecies kucēn, es redzu tev cauri.
- tiešām? Jums ir redzes halucinācijas tādā gadījumā. Es tiešām nezinu kas te notiek.
Manvels piekala Nikam skatienu, tad novērsās un apgāja Nikam apkārt lai apsēstos atpūtas krēslā.
- puis, ja tu man melo. Ja melo es uzzināšu un pat ja tu roc zem manis tu izlidosi no institūta pirms manis.
- es tikai nesen iesaku darbu. Es nevarētu rakt ne zem viena. Es jūs pat nepazīstu.
Pie durvīm pieklauvēja. Manvels pietrūkās kājās un atslēdz durvis. Kad tās atvērās pretī vērās blonds vīrietis ar stūrainu žokli smalkā pelēkā žaketē un garā mētelī.
- Geiskloka kundu gaida. Vienu. Uz balkona.
Manvela vaigā atkal noraustījas muskluis. Niks nojauta ka kopš šīs situācijas viņam ar Manvelu būs ja ne nesaskaņas tad apgrūtināta saskarsme gan.
Niks pameta telpu blondā miesassarga pavadībā. Tas pavēra balkona durvis. Zem kreisās rokas Niks ievēroja maksti ar komplicēta izskata mašīnpistoli. Savulaik spēlētās datorspēles ļāva to identificēt kā MP7. Vēja plūsmai pierimstot mētelis no jauna aizsedza draudīgo aksesuāru.
Miesassargs nesekoja, vien norādīja uz tālāko balkona stūri. Tur saules apspīdēta stāvēja sieviete biznesa kostīmā. Vējš raustīja viņas matu šķipsnas. Ēnā Niks brīdi pašaubījies ievilka galvu plecos un devās pie sievietes.
Vietā kur stāvēja sieviete jau spīdēja saule. Lai arī kopumā vēl joprojam bija vēss, Niks izslējās taisns sekojot sievietei kura viņu veda uz balkona vidusdaļu. Tur svītrotā žaketē tērpies vīrietis stāvēja verdamies taisni uz priekšu. Niks ievēroja deniņos pāris simrus matus. Kad vīrietis pagriezas pret savu sekretāri un pamāja lai viņa iet Niks ievēroja arī nemanāmu rētu zem Heikidži kreisās acs. Tāpat arī sirmumu vīrieša bārdā. Novērtējis pusmūža vīru savā priekšā Niks atklaja ka abi ir vienāda garuma, vienīgi viņs nojauta ka plecu platuma ziņā Heikidži no eiropieša ievērojami atšķīrās.
- labdien Geiskloka kungs. Jūs esat tieši tāds kādu es iedomājos jūs.
- Heikidži kungs, es laikam neesmu iepazīstināts ar faktiem, negribu uzbasties ar jautājumiem bet es nezinu kāpēc esmu šeit.
- jo jūs esat man nepieciešams. Naudai ir jauka iezīme. Tā var parūpēties par manām vajadzībām.
- joprojam nesaprotu.
- protams. Sāksim vienkārši. Esmu ekscentrisks miljonārs. Naudas man netrūkst. Patiesībā, rēķinot dolāros manu kapitālu varētu novērtēt augstāk par vienkāršu miljonāru. Šai institūtā naudu ieguldīju ļoti sen, tad vēl man tās nebija tik daudz. Mani vienmēr fascinējusi zinātne. Un es ieguldīju naudu vēža izpētes klīnikā. To jūs manuprāt vismaz nesen esat redzējis.
- un kā šādam multimiljonāram rodas nepieciešamība sastapt jauniņo institūtā? Mans priekšnieks, saprotiet pareizi, doma ka es roku zem viņa. Ka mēģinu tikt viņa vietā!
-slikts tas kareivis kas nesapņo kļūt par ģenerāli Nik. Nepieciešamības rašanos varu paskaidrot daļēji bet vairak rēķinos ar to ko tu- neiebilsti ja pāriesim uz šādu uzrunu? Rēķinos ka tu man pastāstīsi kā nākas ka man tevi šodien bija jāsastop.
Niks paraustīja plecus.
-es tiešām nesaprotu par ko jūs runājat. Papildiniet manu informācijas krājumu?
-Iedomājies , reiz bija cilvēks Heikidži Fudživara. Viņam bija ģimene. Japānā. Skaista māte. Tēvs, tobrīd karojošs. Un tad māte mirst. Baiss nelaimes gadījums. Tēvs ap to laiku ir zaudējis roku un atgriežas no lazaretes. Tikai lai atklātu savas noslepkavotas sievas līķi. Un dēlu kurš bada nemaņā guļ istabā blakus.
Niks pavērās uz japāni. Šis cilvēks joprojām skatījās tālumā un runāja.
- Heikidži tēvs nodeva dēlu slimnīcā. Un metās meklēt slepkavu. Viņš atklāj pēdas. Vismaz tāda ir teorija. Viņš nepastāsta nevienam. Viens pats viņš vajā slepkavu. Un nokļūst Nagasaki.
Ir septītais augusts. Viņš zina kā sauc slepkavu. Viņš zina kurš ir atbildīgs, slepkava pārvietojas pa Japānu slēpdamies aiz papīru sniegtas imunitātes. Bet viņš nav viegli noslēpjams. Eiropietis Japānā, otrā pasaules kara laikā bija reta parādība. Viņs izliekas par Vācijas militāri ekonomisko interešu padomnieku. Varbūt tāds arī ir. To neviens nezin un nav spējis uzzināt. Un meklejusi dokumentāciju šī cilvēka eksistencei ir daudzi. Vēl viena naudas priekšrocība. Lūk, bet astotajā augustā Heikidži tevs atrodas prefektūras slimnīcā. Viņš ir smagi savainots. Viņa personīgās mantas nodotas glabāšanā. Tās trīs gadus vēlāk atgūs viņa dēls. Devītajā augustā Nagasaki notiek traģēdija kura satricina valsti līdz pamatiem. Heikidži tevs mirst viena acumirklī kopā ar aptuveni četrdesmit tūkstošiem cilvēku. Viņa meklētā cilveka pēdas nozūd tūlīt pec septītā augusta kad viņu sastop kāds cilveks kura personība šobrīd vairs nav svarīga.
Vēlāk pēdas parādās padomju savienībā. Nu jau ar citu vārdu bet to pašu asinskāri misters Nolls ir kļuvis par Ulrikhu. Dzimis Rīdzinieks Vasilijs Ulriks bija viens no padomju savienības civiliedzīvotāju miesniekiem. 1951. Gadā viņš mirst. Pēc gada parādās jauns Ulriks. Šis nekādi nav saistīts ar Ulrikiem kuri nakuši no Rīgas. Viņš uzkalpojas gana augstu lai viņa asinskāre būtu pilnīgi legāli apmierināta.
Ulriks pazūd no Padomju savienības pec pieciem gadiem. Bet viņš nav miris. Divdesmit gadu nekas nav dzirdams.
Tad viņš parādās Āfrikā. Viņs pelna ar asins dimantiem. Un slepkavo. Jau atkal ar citu identitāti. Bet viņš nav mainījies. Man ir šī cilvēka fotogrāfija. Ta atradās mana tēva mantās. Un man ir arī foto kurā viņš redzams Āfrikā. Un Londonā pirms sešiem gadiem. Un pavisam nesen šeit pat.
- šodien viņu sauc par teitoni.
Niks atspiedās pret sienu. Heikidži stasts likās pilnīgi prātu samežģījošs. Vai tiešām viņš tam ticēja? Vai pats Heikidži tam tic? Bet viņš neticētu arī tad ja viņam kāds stāstītu ka reiz viņam degunu salauzīs meitenes prātā sastapts tēls. Niks aizvēra acis.
- jūs varbūt man neticat. Tas nav svarīgi. Nav svarīgi tas ko es par viņu jau zinu. Es zinu ka esat iekūlies nepatikšanās ar šo neradījumu. Es piedāvaju savu palīdzību. Ne bez savtīgiem nolūkiem. Bet jums manu palīdzību vajag.
Niks atvēra acis. Heikidži stavēja tieši pretī un skatījās viņam acīs.
- pieņemsim ka es jums noticēju. Tikai pieņemsim. Ko jūs velaties?
