teitonis [10]3

here we go again

ā, man ir sācies semestris līdz ar to neesmu tik bieži vēlu naktīs online kas nozīmē ka ar rakstīšanu iet... vāji. domāju ka varam rēķināties ar jaunu daļu katru nedēļas nogali. varbūt biežāk bet ta droši ir nedēļas nogalēs ka būs jaunas daļas.

mans profils ar pirmajām deviņam daļām http://www.spoki.lv/profils/holts

Niks stāvēja uz pulēta akmens grīdas. No griestiem krita silta dzeltena gaisma, pēc tā ka tā raustījās Niks nosprieda ka tā ir liesmas radīta. Pavēries augšup viņš redzēja veclaicīgu trauku zvaigznes formā tajā plosījas liesmas kuru gaismu atstaroja spoguļi. Augstie logi bija pilnīgi tumši- stikls atmirdzēja tikai tad kad tajā krita gaisma no liesmām. Telpā bija kāpnes un durvis visās sienās, lielas, bagātīgi rotātas ar vara apkalumiem kā parādes durvis, mazākas, bet joprojam greznas pārējas sienās. Alise atradās uz kāpnēm, viņa nokāpa līdz apakšējam pakāpienam un jautājoši paskatījas uz Niku.

- Ē... Niks novilka

- lūk , cilvēka atmiņas atainojums tā kā to redzu es. Šī ēka sastāv no visa ko jelkad esmu redzējusi un zinājusi. Dazas lietas esmu aizmirsusi bet pilī tas saglabājas.

- kā tu to vari zināt?

- kā cilvēks var zināt ka no sienas noņemta glezna? Vai spogulis? Sienā ir nagla, siena tur kur stāvējis spogulis ir gaišāka. Tāpat ir ar atmiņām. Ja kaut kas pazūd ar galiem tad viss. Attaisi istabu bet tur nekā nav. Atver grāmatu bet tur nekas nav rakstīts.

- tev ir bibliotēka šeit?

- augšstāvā. Pieticīga. Dažām grāmatām ir tikai vāki vai aizmugures.

- parādi!

Alise pamāja ar roku un Niks viņai sekoja pa kāpnēm augšup. Pakāpieni bija zemi, ar rievotām apmalēm un tērauda apkalumiem. No augstāka punkta zāle kura Niks nupat bija stāvējis likās saraujamies, kļūstam par divdimensionalu attēlu.

- dīvaini, izskatās ka telpai vairs nav dziļuma.

Niks konstatēja faktu.

- varētu būt ka es par to neesmu domājusi. Paskaties tagad.

Nika acu priekšā telpa nodrebēja, šķietami sarāvās, tad ar kustību kuru acs īsti nemanīja telpa atgriezās dzīvē tikai tagad jau pilnībā trīsdimensionāla.

- mana māja mani noteikumi tā teikt.

Alise pamāja uz kāpņu augšgala pusi.

- tagad ejam.

Niks sekoja meitenei, pašā kāpņu augšgala viņa pēkšņi nozuda no viņa redzeslauka. Niks sastinga uz pirmspēdēja pakapiena, tad pakāpies atlikusos divus pakāpienus novicināja roku vietā kur nupat bija atradusies Alise. Nekā. Grīda turpat priekšā turpinājās , sākuma ar gaišām akmens plāksnēm, tad raupjākām plāksnēm un pāris metru attāluma spoži apgaismota bija redzama mandala, smilšu sakārtojums no dažādi krāsotām smiltīm. Niks pieliecās un ieskatījās mākslas darbā. Kad viņš izelpoja smilšu graudiņi sakustējās, šī kustība bija tik nemanāma ka acs to neuztvēra kā kustību bet gan vieglu krāsas izmaiņu. Niks pastiepa pirkstu smilšu virzienā, tad atrāva roku un izslējās. Alisei bija jābūt kaut kur tuvumā. Viņš palūkojās apkārt, telpā kurā viņš bija nokļuvis uzkapjot pa kāpnēm. Virs mandalas bija spogulis kurš gaismu atstaroja no kāda avota augstāk virs tā. Šī gaisma vairāk atgādinaja dienas gaismu.

- ellīgi daudz spoguļu. Kāpēc gan?

Niks piegāja pie kapnēm un palūkojās lejup. Grīda ieejas telpā atspīdēja un atgādināja ledu kāds tas varētu būt naktī, uz ezera kur ūdens nācis no purvājiem. Lejā Alises nebija. Niks pagriezās un ar skatienu uzmeklēja durvis telpā, tās bija smagnējas , ar veclaicīgu rokturi no vara. Niks piegāja pie durvīm un brīdi pasvārstījies pagrieza rokturi. Slēdzene noknakšķēja un durvis atvērās. Skatam atklājās vāji apgaismota telpa ar augstiem plauktiem un masīvu galdu telpas centrā. Virs galda griestos bija šaura atvere no kuras vēl viens spogulis meta platu gaismas strēli pāri galdam.

No grāmatplauktiem tālākajā sienā melneja kamīna rīkle, pie tā stāvēja divas lampas uz augstiem statīviem un divi pēc pirmā acu uzmetiena ērti un dārgi klubkrēsli. Tie nebija dziļi un mīksti kā to bieži vareja redzēt bet gan ar augstu atzveltni un nedaudz nobružātiem paroceņiem uz kuriem bija mīksti spilventiņi. Pie katra klubkrēsla tuvāk kamīnam bija redzams zems galdiņš no tumša koka. Niks pameta skatienu atpakaļ un pieversās grāmatplauktiem. Pazīstamo grāmatu muguriņas viņu pievilka pirmās. Balzaka raksti sarkanos vākos, Niks pastiepa roku un aizāķējis vienu ar rādītājpirkstu izvilka to no plaukta. Tas bija piektais sējums, cilvēciskā komēdija. Niks atvēra pirmo lappusi kurā teksts sākās ar vārdiem „ ne Lisjens, ne de Baržetona kundze,

-ne Žantils, ne istabene Albertīnenekad nevienam nekā nestāstīja par ceļojuma notikumiem... trīskāršs noliegums, īpatnēja mūsu valodas iezīme vai ne?

Niks strauji apcirtās , Alise stāvēja piecus soļus attālu no viņa. Mugurā viņai vairs nebija tumšie džinsi un džemperis kā tad kad viņa bija ieradusies pie Nika. Ap kaklu Alisei mirdzēja tieva sudraba ķēdīte ar zaļu akmeni, Niks pieņēma ka tik smalki slīpētais akmens ir smaragds. Mugurā viņai tagad bija melna blūze ar piedurknēm atlocītām gandrīz līdz elkonim un bikses ar platām starām kuras pilnība noslēpa viņas pēdas. Matus viņa bija atlaidusi tā ka tagad tie brīvi gūlas uz pleciem.

Niks juta ka grāmata gandrīz izslīdz no prikstiem un saspiedis to nedaudz ciešāk pavērās uz Alisi.

- un tālāk?

- paskaties pats!

Niks pacēla grāmatu atkal lasīšanai piemērota augstumā. Grāmatas lapas izņemot pirmo teikumu bija tukšas.

- esmu diezgan drošs ka te bija jābūt nedaudz vairāk tekstam.

- man nekad neradās laiks izlasīt visu sējumu. Balzaks mani garlaikoja. Paskaties labāk Alana Dīna Fostera „Spellsinger” vai jebkuru citu viņa darbu. Vai Īzaku Asimovu, vai Maiklu Mūrkoku, viņi mani aizrāva. Nemaz nerunāšu par Tolkīnu vai Roulingu. Vai Kerolu. Vai esi lasījis Kerola darbus?

- vai ticēsi ka es esmu šokēts?

- par ko?

- par to ka cilvēki joprojām lasa. Es gribu teikt, es lasu bet man ir jāteic ka esi viena no retajiem cilvēkiem kas man parāda ka tiešām lasa.

- dīvaini vai ne? Mums visiem ir pieejamas gandrīz jebkura autora grāmatas bet tikai retais izmanto šādu iespēju tās tiešām izlasīt. Tas ir gandrīz skumji, ka tie kam dots tik daudz izmanto tik maz no tā kas viņiem dots.

Niks ieskatījās grāmatā vēlreiz, tad aizvēra sējumu un ielika to atpakaļ plauktā. Alise pamāja ar plaukstu lai viņš seko.

- tikai nepazūdi atkal!

Niks ieteicās. Alise pasmaidīja ar mutes kaktiņiem vien un pamāja vēlreiz.

Niks īsti nevarēja pateikt cik ilgs laiks pagājis. Viņš bija drošs ka gaitenis pa kuru viņi ar Alisi soļoja bija licies ļoti garš un durvis ļoti mazas tā galā taču kad viņi bija sākuši soļot likās ka viņi paspēruši vien pāris soļus kad jau stāvēja pie durvīm gaiteņa galā.

Alise paraudzījās uz Niku, kad Niks ieskatījās viņai acīs šķita ka tur novīd šaubas, bet šis mirklis ātri izzuda.

- man vajag tavu palīdzību Nik.

-kādu palīdzību?

- aiz šīm durvīm atrodas atslēga . man tā jāpaņem. Bet es nespēju, negribu un baidos to paņemt. Es ceru ka ja tu nāksi man līdzi tev izdosies mani pārliecināt to izdarīt.

- varbūt to varu izdarīt es? Ja tu to nevēlies. Tas taču nav tik traki. Paņemt atslēgu.

- tu to nevarētu pacelt. Šī nav tava pasaule, tas jāizdara man, taču tu vari palīdzēt.

- es nesaprotu...

-tur iekšā ir atmiņas. Atmiņas par kaut ko kas man bija ārkārtīgi nepatīkami. Ne vien nepatīkami, tas bija fiziski npeaciešami, tas sāpēja, un tas mani gandrīz nogalēja.

- atmiņas par ko?

Niks lūkojās Alisei acīs taču viņa novērsās un sāka skatīties kaut kur savu pēdu virzienā. Kad viņa atkal ierunājās viņas balss aizlūza

- vai tu palīdzēsi?

-jā.

Alise paskatījās augšup, šoreiz tieši Nikam acīs. Niku pārsteidza nevis šis skatiens bet Alises acīs sastingusī apņēmība zem kuras šķiet bija iesprostotas šausmas.

Viņa satvēra durvju rokturi un pagrieza to. Telpa bija labi apgaismota, pie sienas mūzikas sistēma gaišā ar kokgriezumiem rotātā nofromējumā, mājas kinozāle un DVD atskaņotājs uz kura stāvēja filmas „The Fountain” DVD vāciņš.

Bezķermeniski iesēcās balss no nekurienes:

- gaužām nelāgi ka paņēmi līdzi puišeli

-gaužām gaužām nelāgi...

- atzīsti meitenīt, tu tā arī gribeji lai viss beigtos

Niks uzmeta izbiedētu skatienu Alisei. Viņa šo skatienu izlikās neredzam bet ar acīm meklēja kaut ko šai telpā.

- Tāpēc tu atgriezies šeit vai ne?

-papildporcija kā mājās gatavota

- Annās gatavota..

Alise paspēra pāris soļus uz loga pusi. Niks ievēroja ka viņas sejā atkal ievelkās tumšie loki kurus viņš nebija redzējis kops viņa bija nozudusi uz kāpnēm. Pie klubkrēsla kurš atradās pretī lielajam ekrānam uz grīdas nopakšķēja sarkana lāse. Tumši sarkanais tonis un ķepīgās šļakatas ļāva Nikam identificēt lāsi kā asinis. Alises pleci noraustījās atskanot piliena pakšķim. No sarkanā plankumiņa kurš nupat vēl bija santīma monetas lielumā uz visām pusem izstiepās mazas tērcītes.

Niks paspēra soli Alises virzienā bet viņa aptureja viņu ar paceltas plaukstas žestu kurš lika noprast ka viņa nevēlas lai Niks viņai tuvotos.

- tev atlika tikai pateikt viņa vārdu, bet tu neteici. Bet vareji, vareji...

- aizveries!

Alise iesaucās.

-Aizveries! Aizveries, aizveries aizveries!

- tev taču patika. Tu esi maza muļķīte, domāji ka tas kaut ko nozīmē, ka tu skaisti uzupurējies citu labā...

Asins plankums bija izpleties jau pa gandrīz ceturto daļu no telpas. Tas bija gandrīz nogriezis Alisi no Nika. Pie klubkresla, vieta kur nopilēja pirmais piliens asins pleķī iespiedās rievotas zoles nospiedums.

- tev patika tik ļoti ka gribēji vēl, te nu es esmu, uzspēlēsim mūsu veco spēli.

Niks kā saslis vēroja kā asins pilieni atrāvās no grīdas un nopil kā no zābaka zoles jau citā vietā. Tad vēl, un vēlreiz, ar katru reizi zābaku nospiedumi, Teitoņa zābaku nospiedumi piezemējās jau tuvāk Alisei kura stāvēja asins pleķa pašā malā.

Vēl divi soļi bija atlikuši līdz Zābaki kuru zoles atstāja neredzamais runātājās būtu tieši pretī Aliesi. Viņa nokrita uz ceļiem pie Asins plankuma un Niks metās uz priekšu.

- paskat, puišelis. Zini , nav labi iesprostot puišeli būrī!

Niks satvēra Alisi aiz pleciem un pierāva stāvus. Tad pavilka atpakaļ, prom no asins pleķa. Taču pleķis vilkās līdzi meitenes pirkstgaliem.

- puika, tu nesaproti. Tu nevari viņu aizvilkt, izvilkt ārpus viņas pašas asiņu peļķes. Viņa tikai pieasiņos nākamo vietu.

Šoreiz teitonis uzrunāja tieši Niku. Niks nostājās blakus Alisei.

- ja es viņu nevaru aizvilkt varbūt man tikai viņa jāpasargā no tevis?

Neredzamais iesmējās.

- Nik, varoni, tu, nekam nederīgais kucēn... un jā, starp citu tās ir viņas domas par tevi manu dārgo puisēn, es esmu viņas prāta daļa ja neesi to nojautis, kucēn , tu nevari nostāties starp viņu un mani. Nespēj.

Niks nostājās Alisei priekšā.

- ja runā par loģisku situāciju es to nupat izdarīju.

- un tevi nemaz nesatrauc tas ka šobrīd tu iestajies par nekam nederīgu pus raganu?

Niks paskatījās pār plecu uz Alisi. Viņa ar vienu roku turējās pie Nika pleca taču šķita esam nemaņas tuvumā.

- viņa nav nekam nederīga, nedz arī pus ragana, viņa ir Alise. Un viņa man nozīmē gana daudz lai iestātos par viņu.

Neredzamais sāka smieties. Smiekli nebij graujoši nedz dārdoši, tas bija nepatīkams sēciens kurā skanēja tikai un vienīgi naids. Šī skaņa bija tik naida pilna ka vēl ilgi pēc tam Niks juta pa mguras skriemeļiem skrienams trīsas par to domājot.

- Nik, palīdzi man tikt no šejienes ārā. Atslēgas te nav. Un nebūs. Te ir tikai sāpes. Palīdzi man tikt ārā.

- nevajag celt to ko nevari nest meitenīt!

Neredzamais nosēcās nu jau pavisam tuvu. Zābaku nospiedumi asinīs bija tik tuvu ka Niks varēja iedomāties kā pretim stavošais neredzamais atvēzējies viņam nozilinātu seju.

Niks paspēra soli pretim nezināmajam. Tas atkāpās. Niks paspēra vēl vienu soli un neredzamais atkāpās atkal.

-kāpēc tu bēdz?

Niks noprasīja nopratis ka jāuztur uzbrūkoša pozīcija un sperdams soli pēc soļa. Pretinieks atkāpās vēl un vēl.

- puis, tev vēl daudz jāmācās. Kaut vai tas ka ne viss ir tā kā izskatās. Atceries Alisi?

Niks pameta skatienu atpakaļ tieši laika lai saskatītu kā alise zaudē samaņu un piezemējas asiņu plankumā. Sarkanie mati samirka asinīs, un gluži kā iepriekš pa grīdu smalkas asins tērcītes sāka noklāt meitenes ķermeni.

Niks metās atpakaļ kad saņēma drausmīgu sitienu un ar plecu piezemējās uz glada virsmas kura ielūza ar skaļu brīkšķi.

- puis, šī nav tava pasaule, mācies likumus!

Niks juta ka spēcīgas rokas satver viņu aiz pleciem un pēc brīža attapās pie pretējās sienas uz kurieni neredzamais viņu bija aizmetis.

Ar acs kaktiņu Niks pamanīja strauji tuvojošos asiņainus pēdu nospiedumus , tad saņēma spērienu sejā. Acis sāka asarot, šķita ka pekšņi sākušās spēcīgas iesnas. Deguns diezgan droši ka bija lauzts.

Asins pilienu pakšķi nodeva otru sperienu un Niks satvēra neredzamā kāju un nogāza to gar zemi sev blakus. Tad metās pie Alises un satvēris viņu aiz pleciem aizrāva līdz durvīm kuras laimīgā kārta joprojam bija vaļējas. Ar spēku aizcirtis durvis viņš atspiedās pret tā ar plecu.

Alise pie samaņas nenāca tāpēc viņš pacēla viņu uz rokām un nesa uz vienīgo vietu kuru varēja iedomāties- ieejas zāli. Tur vajadzēja būt izejai no atmiņu pils. Niks juta kā asinis pil no deguna, un manīja ka tās pil uz Alises drēbēm taču tas bija mazsvarīgi. Alisi joprojam no galvas līdz kājām klaja asinis no telpas kurā viņai bija uzbrucis Teitonis. Viņiem bija uzbrucis Teitonis. Vai varbūt tomēr tikai Alises prāts?

Ieejas zāle Niks noguldīja Alisi uz grīdas un apsēdās viņai blakus. Viņš noguldīja Alises galvu uz savām kājām un izmēģinajis saskatīt uz zāles grīdas savas sejas atspīdumu samierinājās ar to ka zinaja ka asinis joprojam tecēja no viņa deguna.

Alise nekustējās bet kad Niks pārbaudīja viņas pulsu tas bija spēcīgs un elpa bija mierīga. Tā arī viņš iemiga, turot Alises galvu uz savām kājām ar vienu roku uz viņas pleca un otru zem galvas, atlaidies uz zāles grīdas.