Daniels turpināja mani izjautāt par mūsu galamērķi, uzdodot jautājumus kā Ēzelītis no multenes par Šreku
-Vai mēs jau esam galā? Vai tagad mēs esam klāt? Un tāāāāgad?
Es tikai klusēju, smaidīju un turpināju iet.
Ietve pa kuru mēs gājām pārvērtās mazā stigā, kas ieveda mežā. Sen šeit nebiju gājusi, tāpēc mazlietiņ nācās piedomāt uz kurieni iet, lai neapmaldītos. Kādreiz šis celiņš man bija zināms no galvas, varēju pa to nekļūdīgi staigāt acīm ciet.
Beidzot galamērķis bija sasniegts. Mēs izgājām mazā līdzenumā, kas bija meža ieskauts. Šī līdzenuma vidū bija šūpoles, kas bija iekārtas lielā priedes zarā. Es pagriezos uz puiša pusi un smaidīju
-Tagad mēs esam galā.
Daniels neatbildēja. Viņš ar apbrīna pilnām acīm lūkojās uz apkārtni. Viņš lēni elpoja un aplūkoja katru detaļu tā, it kā redzētu to visu pirmo reizi. Tad viņš klusi ierunājās, it kā baidoties kaut ko sabojāt vai salauzt
-Te ir tik skaisti... Kas šī ir par vietu?
-Kad es pirmo reizi šeit ievācos, man te nepatika. Es biju ļoti nelaimīga, dusmīga un neciešama. Kādu dienu mans tētis mani paņēma aiz rokas un atveda uz šo vietu. Viņš mani iesēdināja šūpolēs un teica, ka ja es uzšūpošos pietiekami augstu, es ieraudzīšu savu mammu lūkojamies no mākoņa lejup. Un tā es katru dienu pēc skolas nācu, un šūpojos. Es zināju, ka tās ir muļķības, bet es tik un tā nācu, jo man te patika, šī vieta mani nomierināja un lika par visu aizmirst.
Mans ceļa biedrs skatījās manī ar skumjām, bet laimīgām acīm. Izskatījās, ka viņš mēģināja neraudāt. Viņš pēkšņi nometa savu krūzīti un apskāva mani. Viņa kāja aizķērās aiz koka saknes un mēs abi nokritām baltajā sniegā. Sākās nevaldāma smieklu vētra
-E...e...es netīšām, a..a..at...atvaino, hahahaha!
-Da....viss...Hahahahaha...Labi!
Pēķšņi viņš beidza smieties un lūkojās manī. Es nomierināju smieklus un centos saprast, kas par vainu. Vai man kaut kas pielipis uz sejas? Jeb iesprūdis starp zobiem? Puiša seja liecās tuvāk pie manas un viņa acis bija aizvērtas. Vai viņš gribēja mani noskūp....Manas domas pārtrauca viņa siltās lūpas pret manām. Likās, ka laiks ir apstājies un viss universs ir sakoncentrējies ap mums. Es apvēru manas rokas ap viņa kaklu un viņš mani apskāva ciešāk. Skūpsts beidzās un es nespēju atjēgties.
-Amēlija, esi mana?
-K..k...kas?
-Es zinu, varbūt ir daudz par ātru, mēs esam knapi pazīstami, bet... Esot kopā ar tevi ir tāda sajūta, ka es būtu tevi pazinis visu savu mūžu, es tevi saprotu no a līdz z, es izprotu katru sīkumu, ko tu jūti. Es nezinu, vai es tev patīku, bet es negribu tevi atdot citam un negribu tevi pazaudēt.
Es skatījos uz viņu un manu redzi aizmigloja asaras. Tās pilēja pār maniem nosalušajiem vaigiem viena pēc otras.
-A...A...Amēlij, kāpēc tu raudi? Dzirdi, kāpēc tu raudi?
-Es raudu, jo...jo...jo es esm...esmu priecīga! Es tik izmisīgi centos sev ieskaidrot, ka nevajag tev pieķerties, bet pati to izdarīju. Katru reizi, kad es redzēju 11:11 es vēlējos, lai tu mani neaizmirsti.
Daniela seja atplauka smaidā
-Nopietni? Es vēlējos to pašu.
Es apskāvu puisi stipri, stipri. Viņš piecēla mūs augšā un nopurināja no mums pielipušo sniegu. Tad viņš paķēra mani aiz rokas un pieveda pie šūpolēm. Tā bija apsnigušas, bet man bija vienalga. Es iesēdos tajās un Daniels man apsēdās blakus. Mēs abi šūpojāmies augstu, augstu, kā mazi pirmklasnieki.
-Man liekās, ka tava mamma smaida no mākoņa maliņas.
-Tavējā arī.
Pēkšņi Daniels sāka skaļi smieties un spiegt. Es lūkojos uz viņu un ritmiski kustināju kājas, iešūpinot šūpoles vēl augstāk
-Skaties, es tulīt lidošu kā Betmens! Hahaha
-Daniel, nelec ārā no šūpolēm! Tu kaut ko salauzīsi!
Viņš izlikās manus vārdus nedzirdam un atlaida roku no troses. Viņš izstiepa rokas uz priekšu un ļāvās lidojumam
-Nanananana, BatmaaaaaaaaAAAaaaan!
Viņš ar klusu būkšķi piezemējās sniegā uz sejas. Es apstādināju šūpoles un skatījos uz viņa ķermeni ar sastingušu sejas izteiksmi. Pēķšņi viņš pacēla seju, uzleca gaisā un smējās. Es pieskrēju pie viņa un skatījos uz viņa apmierināto, nosalušo seju
-Tu esi dīvains, Daniel Klīrvoter.
-Nē. Es esmu tavs Betmens!
Viņš apķēra mani, uzcēla klēpī un skrēja uz apli, bļaudams
-Es esmu tavs Betmens, tavs Betmens, un tu esi mana Amēlija, LOLOLOLOLOLOLO!
Es nespēju valdīt smieklus un noskūpstīju sava Betmena vaigu. Viņš apmulsa un mēs apsēdāmies sniegā. Es atlaidu savu galvu uz viņa pleca
-Betmen, man salst dibens.
-Tas nozīmē, ka mums jālido mājās!
Viņš atkal mani paķēra klēpī un raitā, spēcīgā solī nesa mani mājup, dungodams pie sevis Betmena dziesmiņu.
