Pārējās stundas vilkās lēnāk, nekā citās dienās. Es ļoti vēlējos, lai ātrāk pienāk tas brīdis, kad stundas beigtos un mēs varētu iet uz kafejnīcu, paņemt kakao un runāties par visu un par neko. Bet pulkstenis man spītēja, un rādītāji kustējās lēni, kaitinot mani ar katru tikšķi...
Noskanēja pēdējais zvans. Es skaļi un smagi izelpoju, iegrūdu kladi somā nolaidu savu galvu uz sola. Mans sola biedrs pieliecās pie manas auss un klusi čukstēja
-Mosties saulstariņ, kekeke.
Es pacēlu savu galvu un puisis lūkojās manās acīs ar neizprotamu sejas izteiksmi. Pēkšņi Timija balss ielauzās šajā emocionālajā un jutekliskajā brīdī
-Khem, balodīši, atvainojos par traucējumu, bet... Daniel, iedosi man norakstīt to teorijas vienādojumu, par ko tu runāji?
Uzrunātais pagriezās, uzsmaidīja un man mīļajā balsī atbildēja
-Tu domā to pierādījumu, kas apgāza skolotājas teoriju?
-Jā, to pašu.
Daniels fiksi no somas paķēra kladi, iegrūda Timijam rokās un teica
-Ņem visu kladi, izpēti un noraksti to, kas tev liekās interesants, Pirmdien atdosi.
-Vāāā, paldies, es noteikti visu izpētīšu! Atā, jaukas te...jums brīvdienas.
Puisis pamāja un apskāva manu nogurušo ķermeni.
-Mēs varam doties uz kafejnīcu, ja tu gribi. Bet es gribēju, lai tu man parādi savas mīļākās vietas, kur tu parasti kavējies.
-Um, mēs varam paķert līdzi ņemamo kakao un iet pastaigāt apkārt, ja tu vēlies.
-Tas būtu ideāli!
Mēs abi piecēlāmies un devāmies pie Dītrihes, nodot Daniela uzvedības kartīti. Dītrihe sēdēja savā būcenītī un klausījās "Moves Like Jagger" ritmiski kustinot plecus.
-Atvainojos, lūk mana kartiņa...
-Uh, am, o, paldies puis`. Pirmdien piekāpsi atkal, tev vajadzēs pāris vietās parakstīties, tagad man nav to formulāru.
-Jā, protams. Jaukas brīvdienas, Dītrihes kundze.
-Paldies, tev arī, puis`.
Lai arī kur viņš ietu, lai arī ar ko viņš runātu, viņš vienmēr visus apbur ar savu mīļumu, pieklājību un jaukumu. Rodās tāda sajūta, ka viņš to dara egoistisku motīvu vadīts, bet tā nav. Viņš patiešām ir laipns. Viņš patiešām mīl un ciena apkārtējos cilvēkus. Tā ir tik reta parādība, viņš ir tāds puisis par kuru raksta mīļos skolnieču romānos. Bet viņš ir īsts, un viņš ir blakus man. Es tam vēljoprojām nespēju noticēt.
Mēs jau tuvojāmies pie Starbucks. Ietves bija ļoti slidīgas, tāpēc es gāju ļoti lēni, gāzelējoties kā tāda pīle. Pēkšņi mana kāja paslīdēja un es jutu, kā pamats pazūd zem kājām...
-ĀĀĀĀ..!
-Hops, turu tevi, hehehe.
Daniels veikli mani noķer savās rokās. Es piespiežu sevi viņa augumam un atgūstu līdzsvaru uz zemes.
Mēs abi ieejam kafejnīcā un dodamies pie kases. Cilvēku šodien te bija daudz, kā jau parasti nedēļas nogalēs. Bija arī daudzi mūsu klases un skolas biedri, visi mums māja ar rokām un sauca piesēsties pie viņu galdiņiem, bet mēs mājām, ka neesam te uz palikšanu.
Pārdevēja kūtri smaidīja uz puiša pusi.
-Labdien, laipni lūdzam Starbucks, ko jūs vēlaties?
-Sveiki, divus vaniļas frap`us, lūdzu.
-Uz vietas vai līdzi ņemšanai?
-Līdzi.
Meitenes rokas viegli darbojās, un viņa ik pa brīdim klusi palūkojās uz manām rokām. Tad viņa pasniedza mums krūzītes, un pie Daniela krūzītes esošajai salvetei virsū bija telefona numurs. Viņa uzsmaidīja un ierunājās
-Četri divdesmit.
Puisis samaksāja skaidrā naudā, paķēra krūzītes un bīdīja mani uz izeju. Izejot pa durvīm viņš saburznīja salvetes un izmeta tās papīrgrozā.
Viņš uzsmaidīja, padeva man manu krūzīti un jautāja
-Uz kurieni dosimies?
-Daudz nestāstīšu, seko man.
