Ārā snieg. Virs mazā pakalniņa mājas priekšā spīd apaļš pilnmēness. Tik liels, balts un apburošs. Es stāvu sniegā, garā, baltā kleitā, un man nesalst. Daniels nāk no meža puses ar baltu liliju pušķi. Viņš apskauj mani un maigi noskūpsta manu plecu...
Es atveru acis un noskurinos par saldo sapni, ko redzēju. Pēkšņi es sajūtu rokas apvijamies ciešāk ap mani. Daniels ir aizmidzis pie manis? Cik vispār ir pulkstenis? Mēģinu atrast savu telefonu zem spilvena un spilgtajā gaismā kaut ko saskatīt. Ir desmit vakarā. Man bija žēl modināt savu kaimiņu, jo viņš tik piemīlīgi un bezrūpīgi snauda manā gultā. Es pieliecos tuvāk, lai viņu pamodinātu, bet pēkšņi mani pārsteidza maza buča uz lūpām. Es strauji atrāvos atpakaļ.
-Aw, es gribēju vēl vienu.
-Tu nemaz negulēji?
-Gulēju, bet tad es pamodos. Bet tēloju, ka guļu, jo gribēju redzēt, kā tu mani pamodināsi.
Es ātri izvēlos no gultas un devos uz virtuvi. Daniels sekoja manam paraugam. Es ātri padzēros ūdeni un aizgāju uz istabu sakopties. Puisis man uzstājīgi sekoja, un kad nonāca man blakus, tad jautāja
-Man laikam jāiet mājās, ja?
-Tu tā vari darīt.
-Tas nozīmē, ka es varu arī palikt?
-Es domāju, ka mans tētis par to īpaši nepriecāsies.
-Tādā gadījumā es labāk iešu. Bet mēs rītā tiksimies, vaine?
-Protams! No manis tik viegli tu neatkratīsies, haha.
-Es nemaz negribu atkratīties.
Viņs aizgāja līdz ārdurvīm un stāvēja, it kā gaidītu kaut ko vēl. Es ātri viņu samīļoju un viņš pasmaidīja
-Arlabunakti, Amēlija.
-Arlabunakti arī tev.
Viņš pazuda aiz durvīm un es ieskrēju istabā, apgriezos uz riņķi. Es jutos tik laimīga, nezinu kāpēc. Varbūt man patika Daniels? Ne taču! Tik ātri tās lietas nenotiek.
Turpinot savas pārdomas es iegāju savā istabā, iekritu gultā un ieraudzīju īsziņu no...Daniela? Kopš kura laika man ir viņa numurs?
es aizņēmos tavu numuru :)
un iedevu tev savējo ;)
tiksimies rīt, arlabunakti! :))
Viņš ir vienkārši neiespējams! Es nolaidusavu galvu uz spilvena un dažādas domas sāka pārņemt manu prātu. Kad tās beidzot apklusa, manas acis lēni sāka vērties ciet. Pēkšņi es dzirdēju, kā kāds atslēdz durvis. Tētis atnācis no vakara maiņas! Es ātri izrāpos no savas gultas un skrēju pretī savam tētim. Viņš mani apskāva un jautāja
-Hei hei, kāpēc neguli?
-Daniels bija atnācis ciemos, mēs vārijām tev makaronus.
-O, tu iedraudzējies ar Mateja dēlu? Matejs ir sakarīgs čalis, ar viņu var labi parunāt.
-Um, jā-ā, Danielam nav ne vainas. Tev rītā ir brīvs vakars?
-Jā, šomēness piektdienas man ir brīvas. Klausies, mēs varētu rītvakar aiziet ar Mateju un Danielu uz boulingu, ko saki?
-Nu ja, tad jau redzēs, kā rīt skolā ies.
Tā mēs ar tēti sēdējām virtuvē, runājām par šodienas piedzīvojumiem un ēdam mazliet lipīgos makaronus. Tētis man aizrautīgi stāstīja par darbu, bet manas domas klejoja citur. Es domāju par Danielu. Bet vai arī viņš domā par mani? Kas to lai zin.
? Atvaino man nedalec