Par to, kādā veidā un kādā stāvoklī es nokļuvu pie Eivorijas mājās man nebija ne jausmas, galva sāpēja ļoti, bet vēl vairāk sāpēja sirds. Lai arī cik lielu daļu vakardienas es neatcerējos, es noteikti atcerējos Kelliju un Danielu mīcamies vannas istabā.
Es, Samanta un Eivorija sēdējām Starbucks. Uz galda bija minerālūdens un kafija. Starp mums valdīja klusums, jo mums bija žēl Amandas. Viņas mamma uzķēra viņu alkohola reibumā, un par sodu Amandai piesprieda mājas arestu līdz pirmajam martam! Un protams, ka visas mūs mocīja paģiras, tāpēc nebija nekāda prieka runāt.
Bet ja godīgi, man piekāst paģiras, man sāpēja kaut kas cits. Sirds, kā citi mēdz teikt. Sāpēja tas, ka Kellija tomēr man bija melojusi. Sāpēja, ka Daniels ir tāds maita.
Sēdēju cilvēku vidū, bet es nebiju tur. Domas klejoja citur, jutos tik briesmīgi, ka biju gatava nomirt. Ārēji smaidīju, lai nevienam nerastos doma, ka esmu vāja.
Beidzot šķīrāmies, jo rīt jau bija jādodas skolā, šogad brīvlaiks tika saīsināts. Lēni gāju pa ielu un nonācu pie sava daudzdzīvokļu nama. Pēķšņi apjausu, ka man nav kur iet. Esmu sastrīdējusies gan ar tēti, gan ar Danielu. Ievilku dziļu elpu.
Ienācu Mateja dzīvoklī. Sasveicinājos, un mēs sākām runāties
-Man Daniels visu izstāstīja.
-Ahaaa...
-Klau, es uzskatu, ka viņš rīkojās kā pēdējais kretīns, bet jūs nevarat šķirties, tas beigsies slikti! Apdomājies, lūdzu tevi. Un droši paliec pie mums, ja negribi iet pie tēva.
-Paldies, bet man tomēr ir jāatgriežās ģimenē, lai cik man viņa riebtos.
-Tev ir stipras iekšas, meitēn, paties.
Atvēru puiša istabas durvis un klusi tās aizvēru. Skats istabā mani nošokēja līdz nebūtībai-Daniels gulēja uz grīdas, sarāvies čokurā, trīcēdams. Slapjie mati bija salipuši pie viņa pieres un izskatījās, ka viņš raudāja. Viņš palūkojās uz mani un idvesa saraustītus vārdus
-Am..ē..lija, pie...e..dod m...a...
Centos neskatīties uz viņu, jo man jāatzīst, ka šis skats plosīja manu sirdi, es vienkārši nespēju viņu redzēt tādu.
Nekārtībā atradu savu somu, un sāku staigāt pa izvandīto istabu, meklējot savas mantas. Dzirdēju Danielu skaļi saucam
-Neej prom! Es lūdzu, neej prom! Amēlija, vai tu mani dzirdi?!
Viņš sagrāba manas kājas. Mēģinādama izglābties no tvēriena, es aizķēros, paklupu un nogāzos zemē. Paslēpu seju savās plaukstās, lai neredzētu to, ko biju nodarījusi puisim.
Daniels sagrāba mani aiz pleciem un purināja, es jutu asaras tekam pāri maniem vaigiem
-Neuzdrošinies mani pamest! Man tevi vajag! Tu dzirdi?!
Ļāvos asajām kustībām kratīt mani un centos ignorēt žēlabas. Katrs vārds iegrieza manās krūtīs rētu, es fiziski jutu reālas sāpes. Izmocīju vienu vārdu
-Nevaru...
-Piedod man! Es to negribēju! Es nevarēju viņu apturēt, piedod, piedod, piedod.
Viņš sagrāba manu galvu savās rokās un maigi skūpstīja manu pieri, turpinādams klusi čukstēt vārdu "piedod". Viņš noņēma no manām acīm priekšā aizkritušos matus un sāka aizsmakušā balsī dungot dziesmas.
Man bija šī drāma jāizbeidz! Es atgrūdu puisi, piecēlos un paķēru somu. No naktsgaldiņa paņēmu rokās fotorāmīti, ko puisis man dāvināja Ziemassvētkos, un no pilna spēka triecu to pret zemi, bļaudama
-Liec mani mierā! Tu esi nekas, Daniel! Es nožēloju katru minūti, ko veltīju tev! Tava vecmāte meloja, tu neesi ne grama līdzīgs savam tēvam, jo tev nav sirds!
Ieelpoju un aizcirtu durvis. Ieraudzīju Mateju stāvam virtuves durvīs, bālu un bez emocijam. Es sabruku uz ceļiem un raudāju. Viņš pienāca pie manis, apskava mani un mierināja
-Viss būs labi, elpo Amēlija, elpo...
Daniela tētis mani pavadīja uz manām mājām. Mans tēvs apskāva mani un nebeidza pateikties Matejam.
-Piedod tēti, es biju muļke...
-Nē meitiņ, tu ne pie kā neesi vainīga! Aizmirsti visu! Sāksim visu no jauna!
Pasmaidīju tētim un vēlreiz apmetos viņam ap kaklu.
Kamēr mans tētis runājās ar Mateju virtuvē, es aizslīdēju uz savu istabu, iegūlos gultā kopā ar savu bezvārda minku. Kaķis murrāja un glaudās man klāt, bet es turpināju slaucīt asaras džempera piedurknē. Man tik ļoti sāpēja, ka es nezināju kur likties.
***
Aiz loga bija tumšs, apkārt visi gulēja, bet es nespēju aizmigt. Galvā maisījās domas un atmiņas, tās man nelika mieru, bet gan spiedās uz āru un lika man velēties bļaut. Svīdu segās un palagos, līdz neizturēju-izmetos no gultas un atvēru logu.
Manā noraudātajā un pārkarsušajā sejā ietriecās ledaina gaisa šalts. Lūkojos uz tumšo mežu un pamazām sāku nomierināties. Gribēju būt tur, dzīvot ar vilkiem, būt ļauna un cietsirdīga, tad man nesāpētu.
Uz palodzes stāvēja laptops. Uzrāpos uz baltās plastmasas konstrukcijas, paņēmu klepī datoru un to ieslēdzu. Logs palika vaļā un beidzot es varēju elpot.
Iegāju savā Tumblr, sen tur nebiju bijusi. Kādreiz tas bija mans kvēlākais hobijs, bet kaut kā sāka pietrūkt laika.
Ieraudzīju kādu bildi, kurā meitene rādīja savu roku-tā bija rētaina. Paralēlas, sarkanas svītras rotāja viņas bālo ādu. Apakšā bija youtubes links. Pieslēdzu austiņas un sāku klausīties dziesmu, es ieklausījos vārdos. Tie bija tik depresīvi, bet tie mani kaut kādā veidā mierināja. Atkārtoju dziesmu vairākas reizes, līdz daļa vārdu jau bija prātā.
Beidzot es jutos gana mierīga, un man likās, ka es varēšu aizmigt. Ierāpos gultā un nolikos uz sāna, bet tik pat ātri piecēlos. Nolādēju dziesmu, ievilku pleijerī un iegūlos atdzisušajā gultā.
Es biju pavisam aizmirsusi, ka man kaut kas sāp. Logs palika atvērts, ļaujot ledainām sniegpārslām izkust manā istabā.
***
Piedodiet, ka šoreiz tik depresīvi.
Nevar taču visu laiku priecāties, tas paliek neinteresanti, vaine? 
Es ļoti gribēju jums kaut ko pateikt:
Daudzi no jums teica, ka man jāizdod savu grāmatu. Jā, tāda iespēja man ir, bet atteikšos no šī prieka, savu egoistisku motīvu pēc. Ja vēlaties grāmatas, uztaisat skrīnšotus no spokiem.lv un saskavojat sev grāmatiņu, kekeke 
Labi, turās narkomānīši 
