Lēni atvēru acis. Skatījos uz blāvās gaismas piepildīto istabu. Mans draugs gulēja man blakus, ievijis savus pirkstus manos. Es jutos laimīga, jo šodien bija pēdējā gada diena un es biju ar mieru aizmirst iepriekšējo gadu, lai sāktu jaunu, skaistu dzīvi jaunā gadā.
Izrāpos no gultas un uzvilku puiša kreklu, kas metājās pa ceļam. Atvēru logu un lūkojos uz balti apsnigušo, bet tomēr drēgno mežu. Ieelpoju pilnas plaušas ar ledaino gaisu un likās, ka uz mirkli apreibu. Manas poētiskās domas pārtrauca sašutusi balss
-Ko tu tur dari? Aiztaisi taču logu, man ir auksts!
Iesmējos par šo ironiju un aizvēru balto loga rāmi.
-Ko tu smejies? Nopietni saldē.
-Man nesalst.
-Kāpēc tu esi tik agri pamodusies? Ir tikai septiņi, cik atceros, tev patika gulēt...
-Nezinu, nenāk miegs.
-Vai tu uztraucies par kaut ko?
-Nē, esmu mierīga.
-Nesaldējies, nāc gultā, man ir auksti.
Ierāpos atpakaļ dzelteni baltajos palagos un apķēru puisi. Viņa ķermenis bija neparasti karsts, tāpēc es nevarēju saprast, kā viņš salst.
-Tu tak dedz liesmās, ka tu vari salt?
-Kā lai es zinu, man ir auksts.
Ielūkojos viņa acīs, tās bija apsārtušas, bet zem tām bija tumši zili loki. Pieliku lūpas pie puiša pieres, tā mazliet apkarsēja manas lūpas.
-Tev laikam ir temperatūra...
-Nevar būt.
Iztuntuļojos no gultas un izgāju laukā pa durvīm. Matejs darbojās pa virtuvi. Viņam šodien ir brīvdiena, bet viņš ir nomodā, jo šodien pie viņa ciemosies viņa brālis un sievasmāte, kura bija labos kontaktos ar viņu, kaut Daniela mamma sen bija pazudusi.
Tāpēc arī es negulēju, biju uztraukusies par to, ko par mani domās Daniela vecmamma. Nekad nebiju dzirdējusi Danielu par viņu runājam.
Sasveicinājos ar Mateju
-Labrīt, veiksmi darbos. Esi uztraucies?
-Labrīt. Un kā vēl! Vieglāk būtu mājās itāļu mafiju sagaidīt, nekā sievasmāti!
-Vai tiešām ir tik traki?
-Jā, viņa ir tik kaitinoša un piesienās par katru sīkumiņu! Viņa ir ar mieru salātus sašķirot pa sastāvdaļām un nosvērt, lai pārbaudītu, ka es kaut ko nešmaucu!
-Nedomāju, ka ir tik traģiski. Paklau, izskatās, ka Danielam ir temperatūra, iedosi termometru?
-Vannas istabā, aptieciņā.
-Paldies.
-Klau! Vai tu varēsi man palīdzēt ar kādu ēdienu, man nav nevienas idejas.
-Protams, pagatavosim kaut ko gardu!
-Paldies tev, tu esi mans glābējs!
-Hehe, varbūt.
Paķēru termometru un atgriezos pie Daniela. Viņš gulēja satinies segā un es redzēju, kā viņš svīst un dreb.
-Ņem termometru un izmēri temperatūru.
-A...haa... Paldies, mīļā.
Ātri saģērbos un saņēmu matus zirgastē. Ieskrēju vannas istabā un noskaloju miegaino seju. Atgriezos pie slimnieka
-Man ir temperatūra, 38.
-Slikti. Vai tev vajag tēju?
-Nē, labāk atnes man kaut kādas zāles.
Iegāju vannas istabā un ielūkojos aptieciņā. Paķēru pret-gripas simptomu zāles un starp pārējām zālēm ieraudzīju kādu oranžu cilindrveida kārbiņu. Uz tās bija Daniela uzvārds un kāds latīņu valodas nosaukums. Pēdējais vārds bija "cannabis". Vai viņam medicīnas nolūkos jāpīpē zāle? Kāpēc viņš neko man nav teicis? Paķēru oranžo plastmasas karbiņu un devos pie puiša.
Matejs apjautājās
-Cik ir?
-38.
Iegāju puiša istabā un iedevu viņam abas zāles. Viņš iedzēra pret-gripas medicīnu un tad lūkojās uz oranžo pudelīti.
-Kur tu to atradi Amēlij?
-Pie pārējām zālēm. Daniel, vai tu pīpē zāli?
-Es...
-Nemelo, pasaki man kā ir. Vai to izrakstīja ārsts?
-Nē...
-Tad kā tu viņu ieguvi?
-Palūdzu Timijam, lai novilto ārsta recepti, viņa mamma ir ārste.
-Bet kāpē...
-Kad tu biji aizgājusi no manis, man vajadzēja kaut ko, kas mani padarītu pietiekami nejūtīgu un laimīgu. Bet es neesmu to pīpējis kopš dienas, kad tu atgriezies, es zvēru.
Lūkojos puisī un neko neteicu. Es nebiju dusmīga, sarūgtināta vai bēdīga. Es viņu sapratu. Puisis oranžo iepakojumu izmeta no gultas un iekrita atpakaļ gultā.
-Vai tu esi dusmīga, Amēlij?
-Nē.
-Tad kāpēc tu tā izskaties?
-Kā tā?
-It kā tu ienīstu mani.
-Es neienīstu tevi, un tā neizskatos. Es esmu satraukusies.
-Es zināju. Par manu vecmammu, ja?
-Mhm. Tavs tētis teica, ka viņa ir kašķīga un sīkumaina.
-Un? Vai tas ko ietekmē?
-Jā, ja nu es viņai nepatikšu?
Pusis piecēlās sēdus un sagrāba manas rokas
-Klausies, ne jau viņai ar tevi būs kopā jādzīvo, bet gan man. Neviena cita viedoklis par tevi manas domas nemainīs, nekad.
Viņš maigi noskūpstīja manu pieri.
-Atpūties, es iešu palīgā tavam tētim virtuvē.
Daniels pamāja un atgūlās spilvenos.
Ienācu virtuvē un redzēju, kā Matejs sēž pie galda, pieri plaukstās balstīdams.
-Kas noticis?
-Piededzināju cepumus, bāc.
-Nu, nomierinies. Tūlīt sacepsim tādus gardumus, ka sievasmāte ar atkārtu žokli mājās brauks.
Sāku rosīties pa virtuvi. Bļodas, kastroļi, pannas un šķīvji sāka pildīties ar dažādiem ēdieniem un to satāvdaļām. Matejs prasmīgi un pacietīgi sekoja un piedalījās darbā ar lielu atbildību.
Pēc piecām rosības pilnām stundām virtuvē Matejs sāka ģērbties un doties sagaidīt kundzi uz autoostu. Es uzklāju galdu viesistabā un iegāju istabā pie Daniela.
Viņš apakšbiksēs sēdēja gultā un drudžaini spaidīja konsoli. Izskatījās, ka slimība bija pārgājusi.
-Hei geimeri, ģērbies, tava vecmamma pēc pusstundas būs klāt, hahaha.
-Jā...es tu...līt.
Piesēdos viņam blakus un paķēru no viņa rokām konsoli
-Ej, es novākšu to kropli.
-Lūk kāpēc es tevi mīlu, haha.
Sēdējām pie apaļā galda un istabā un šeit valdīja neveikls klusums. Daniela ome, Rozālija, klusi sēdēja un gremoja manu šokolādes kūku.
-Tā ir patiešām garda Amēlija, patiešām! Tu man atklāsi recepti, labi?
-Protams, Rozālijas kundze.
-Ak, šausmas, nesauc mani tā, neesmu tik veca! Sauc mani par Rozu vai Roziju.
-Labi, Roza.
Daniela vecmamma nelikās pat uz pusi tik briesmīga, kā Matejs stāstīja. Friša omīte, rozā žaketē un svārkos, ar sirmiem, gariem matiem copē un fuksiju rozā lūpām. Viņa smaržoja pēc laba Chanel aromāta.
Istabā ienāca Matejs un viņa brālis Lūkass. Viņi abi bija gluži vienādi pēc sejas, tikai Matejs bija krietni apaļīgāks.
-Šampanietis studijā, draugi!
Lūkasa sieva Gabriela dzidri iesmējās un pacēla glāzi. Viņu bērns, mazais Marks, rotaļājās manā klēpī, plēsdams manus lokainos matus.
Beidzot mēs visi sēdējām pie galda un sākās dažādas sarunas par iepriekšējo gadu un tā notikumiem, par dzīvi kā tādu. Rozālijas viedokli varēja dzirdēt par jebkuru tematu, taču viņa nerunāja garlaicīgi, kā parasti to dara pensionāri, kaut kas viņas runā spēja apburt un piekalt pie katra vārda.
Viņa nebeidza mani slavināt par maniem ēdieniem un līksmi smējās par katru manu joku vai frāzi, kuru šajā vakarā nebija daudz. Es tikai mulsi murmināju "paldies" dažādos variantos. Daniels zem galda stipri turēja manu roku un smaidīja.
Pulkstens bija 23:30 un mēs visi devāmies uz centru, pie Starbucks, lai kopa ar pārējiem iedzīvotājiem redzētu svētku salūtu. Daniels rokās turēja mazo Marku un es iedomājos, cik lielisks tēvs viņš būtu.
Apkārt bija dzirdamas skaļas sarunas un ļaužu dziesmas. Saskrējos ar draudzenēm, kuras bija satraukušās par šīs nakts ballīti. Semija pazobojās
-Vai, jums ar Danielu gan skaists mazulītis, kā nosaucāt?
-Paldies, tas ir mazais Marks.
Pēkšņi čalas apklusa un visi cilvēki sāka skaitīt
10...9...8...7...6...5...4...
Daniels sagrāba mani un noskūpstīja. Kad es atvēru acis, es ieraudzīju krāsainas liesmas, kas ieskāva tumšās debesis. Koši ziedi ātri uzziedēja un tik pat ātri novīta nakts debesīs.
Redzēju manu tēvu, kurš turēja Hačeri savos apskāvienos. Ilgi domāju, bet beigu beigās piegāju pie viņiem abiem un cieši apskāvu tēti
-Laimīgu Jauno Gadu, tēti!
-Laimīgu Jauno Gadu, meitiņ!
Viņa acīs bija asaras, es tās noslaucīju un pasmaidīju
-Piedod man. Es vairs nedusmojos.
-Viss ir kārtībā, Amēlija.
Tētis pasmaidīja un apskāva mani vēlreiz.
Cilvēki spiedza, urrināja, summināja jauno gadu. Līksme staroja visos iespējamajos veidos. Izskatījās, ka milijons laimīgu dvēseļu izklīda pa sirdīm, tie bija cilvēki, kas gāja uz mājām.
Visi sāka doties pa mājām, es sāku nervozēt, jo pēc stundas sāksies ballīte, kas nepameta manu prātu un lika man būt aizdomās visu šo laiku. Sagrābu Daniela roku un sapratu, ka laika ir maz.
