lūdzu, jauna daļiņa, mani mazie narkomānīši 
no visas sirds atvainojos par ilgo kavēšanos 
Nu jau bija pagājis diezgan labs laiciņš, kopš mitinājos pie sava puiša un Betmena, Daniela. Piecas dienas.
Tēvs nāca un mēģināja visādi lūgties, runāt. Un brīžiem man likās, ka viņam izdosies mani pārliecināt atgriezties, bet tad viņš atkal pateica kaut ko, kas mani padarīja nelaimīgu. Un redzot, kā katru vakaru Hačeres sarkanais kadiljaks, kuru es labprāt savāktu sev, piebrauca pie mūsu daudzdzīvokļu nama, es stingri nolēmu, ka tur savas kāju nesperšu.
Daniels bieži vien man atvainojās, jo viņš jutās ļoti neērti par to, ka viņu priecē mans un tēva strīds. Nav jau tā, ka tas viņu dara laimīgu, viņam vienkārši ļoti patīk, ka es esmu ar viņu vairāk.
Matejs vispār ir pārlaimīgs par manu klātbūtni, jo trauki viņam nav jāmazgā un veļa arī nē, haha.
Ir 30.decembris, rītvakar noslēgsies vēl viens gads. Vai patiešām mans tēvs nesapratīs neko?
Sēžu virtuvē pie galda. Daniels ar Mateju aizbrauca līdz lielajai pilsētai, jo viņiem vajag kaut kādas detaļas mašīnai.
Es gaidu Semiju, Eivoriju un Amandu, mēs plānosim ko darīsim rīt, Jaungada naktī. Arī šī lieta ir sarežģījusies manu un tēva attiecību dēļ, jo mums nav kur svinēt. Matejs ir foršs, bet tusiņus savā dzīvoklī viņš neļauj rīkot.
Mēs sarunājām Jauno gadu sagaidīt mājās, un pēc salūta sākt atsevišķas svinības kaut kur, nezin kur.
Meitenes bija klāt ar našķiem un mēs zvilnējām dīvānā
-Nu, kā? Ar tēti vēljoprojām nekas?
-Bez izmaiņām. Tā matemātikas kobra vēljoprojām mitinās manā dzīvoklī.
-Nu jāā... Laikam viņa ir uz palikšanu.
-Kuš Eivorij, kaut ko mēs pa visām izdomāsim, neļausim Amēlijai tā ciest.
Man patika, kad Samanta teica kaut ko uzmundrinošu. Viņai bija vienalga, kādā situācijā kāda no mums ir tikusi, viņa vienmēr teica, ka viss būs labi. Un tā arī bija. Viņas vārdiem bija spēks.
-Mums nav nevienas pašas vietiņas, kur nebūtu pilns ar mūsu radiniekiem? Nopietni?
-Tā izskatās. Svinēsim uz ielas, kupenā.
-Nē taču, izdomāsim kaut ko, laiks vēl ir.
Iegāju Facebook. Un atkal mani gaidīja vēstule. Vai Tailers atbildējis? Nē, vēstule bija no Kellijas. Pēc ilgiem laikiem es biju apstiprinājusi viņas draudzības uzaicinājumu. Atvēru vēstuli, tas bija ielūgums
Čau Amēlija! Es rīkoju Jaungada nakts ballīti savās mājās, jo vecāki būs slēpošanas kūrortā. Vēlos tevi tur redzēt, ļoti. Tu droši vari ņemt līdzi savas draudzenes un draugus :) Bučas, Kellija xx
Izkatījās, ka esmu atrisinājusi mūsu problēmu. Nolasīju vēstuli meitenēm un gaidīju reakciju. Semija noskaldīja vienaldzīgā tonī
-Derēs, tāpat labāka plāna mums nav.
Pārējās meitenes no priekiem nezināja kur likties un jau sāka domāt, ko lai uzvelk, jo noteikti tur būs foršākie skolas puiši.
Un tad es iedomājos par to, ka arī Daniels būs jāņem līdz. Kaut gan Kellija bija man atvainojusies, es viņai vēl neuzticējos. Bet es uzticējos Danielam, tāpēc par neko nešaubīšos, ja vien tam nebūs pamatots iemesls, un aizdomas nav gana pamatojams iemesls.
Atbildēju Kellijai, ka mēs ieradīsimies, kaut gan iekšēji mans ķermenis kliedza nē.
Meitenes ierosināja doties uz slidotavu. Tā mēs visas, satuntulējušās slīdējām pa ledainajām ielām.
Ienākot slidotavas veikaliņs telpās mani pārsteidza šausminošs skats. Mans tēvs uķinājās gar Hačeres kājām palīdzot uzvilkt viņai slidas. Jutu, ka mani iemīļotie Pringles balansēja manas rīkles galā un draudēja šļākties pār tās Fūrijas balto mētelīti.
Semija mani apķēra un piedāvāja
-Varbūt ejam uz kino vai uz Starbucks?
-Nē, viss kārtībā. Ejam slidot.
Parādīšu tai matemātikas skolotājai, kāds raksturs ir Kingu dzimtas sievietēm. Pieslāju pie kases un pajautāju pēc sava izmēra slidām. Noliku tās pie meitenēm un ātrā solī aizskrēju līdz slidotavas kafūzim. Tur es pasūtīju lielāko krūzi melnas, negrauzdētas kafijas termokrūzē, kāda vien bija pieejama. Atgriezos ar lielu smaidu.
-Amēlij... Tu taču nedomā...?!
-O jā, Eivorij, domāju gan, o jā...
Visas četras izkāpām uz ledus. Nevienai no mums nebija problēmas ar slidošanu, jo slidotavas apmeklējumi notika gandrīz katru nedēļu, kad bija pietiekami stiprs sals. Āra slidotava, izrotāta ar mazām, oranžām gaismiņām bija vislabākā vieta, kur aktīvi pavadīt laiku, un mēs šo iespēju nekad nesmādējām.
Slidojām visas četras rindiņā. Palūkojos un ieraudzīju, kā tēvs balstīja Hačeri, kura gāzelējās pa ledu kā kliba pīle. Protams, viņa neprata slidot. Pametu meitenes un aizgāju atpakaļ uz ģērbtuvi, lai paņemtu savu kafiju. Žigli atgriezos pie meitenēm un čukstēju Amandai
-Tā, tu slido viņiem no vienas puses un pēkšņi pasauc mani, es it kā nesīšos pie tevis un "netīšām" uzgrūdīšos tai ģimeņu postītājai.
Amanda pamāja un mēs sākām manu izplānoto uzbrukumu. Noņēmu termokrūzei vāciņu un iesēdināju to kabatā.
-Amēlij, piebrauc!
Ieskrējos. Plašiem, līganiem soļiem nesos uz priekšu, ieslidoju pa vidu tēvam un viņa pavadonei. Strauji pagriezu krūzīti slīpi, pietēlojot, ka saslīdu un nokritu. Brūna dzēriena šalte precīzi trāpīja pa sievietes balto mēteli, atstājot brūnu, neglītu plankumu tieši pie kājstarpes.
Tēvs metās man padot roku, bet es ātri piecēlos un tēloju šausmīgas bēdas.
-Ak, piedodiet man, es esmu tik neveikla uz ledus.
Tēvs vēljoprojām centās apčubināt mani, nopurinot sniegaino ledu no manis, bet Hačere stāvēja malā ar lielām asarām acīs. Es aizslidoju prom, it kā nekas nebūtu noticis, bet tēvs pienesās pie savas sirdsāķītes. Lēnā solī viņi pameta slidotavu.
Triumfā atgriezos pie savām draudzenēm. Viņas nesmējās tā, kā es biju iecerējusi.
Sākās runas par to, ka tas bija nejauki. Tad man jautāja, vai es redzēju asaras viņas acīs un tā tālāk. Viņas pameta slidotavu, lai aizkavētu uzraugus, pirms es savācu savu termokrūzi. Pacēlu to, nopūtos un apsēdos uz ledus. Semija piesēdās blakus
-Man tavs plāns patika. Viņas acīs varēja redzēt, kā sabrūk visa idille, ko viņa bija sasapņojusi. Tas bija aukstasinīgs noziegums, haha.
-Paldies, ka novērtē manus centienus atgūt vienīgo ģimenes locekli, kas man ir palicis.
-Ak, mīļā! Lai arī kas nenotiktu, viņš ir un būs tavs tētis. Viņš pirmkārt steidzās pie tevis, kad tu nokriti, nevis pie Hačeres, tas jau vien parāda daudz. Un galu galā, tev esmu es!
Apskāvu meiteni un pirmo reizi sāku raudāt par to, ka mans tēvs ir iemīlējies matemātikas skolotājā.
-Nūūū, noslauki asaras. Labāk ejam palūrēt, kā Hačere kunkst par savu balto mēteli.
Ienācām veikaliņā un atbrīvojāmies no nozieguma ieroča. Meitenes jau gaidīja mūs ar siltu kakao.
Redzēju, kā tētis norēķinās par slidošanu. Hačere atnāca un nostājās man pretī. Viņa ar ļaunu smaidu sejā teica
-Labs gājiens, bērniņ. Tikai žēl, ka tas bija tavas mammas mētelis. Varbūt šoreiz tu uzvarēji, bet zini, es nepadošos.
Nolūkojos, kā tā maita pašapmierinātā gaitā aizslāj pie mana tēva. Jutu, ka tulīt pieskriešu un sākšu viņai ar slidām krāmēt pa seju. Nomierinājos, prātā skaitīju no desmit atpakaļ uz viens.
10...9...8...
Gulēju Daniela rokās un stāstīju viņam par šodienas notikumiem. Viņš skaļi smējās par manu izgājienu ar kafiju un Hačeri
-Lielisks plāns, tev gan ir iekšās, haha!
-Paldies, paldies.
Atcerējos, ka man ar Danielu ir jārunā par Kellijas ballīti, tāpēc noklepojos un apsēdos
-Klau, atceries, mēs plānojām, kur svinēt Jaungada nakti?
-Jap. Kaut ko izdomājāt?
-Ne gluži. Mūs pie sevis ielūdza Kellija, viņa rīko lielu ballīti. Mēs iesim, tu arī nāksi?
Puiša pierē parādījās dziļa rieva.
-Mēs varam neiet, ja tu nevēlies...
-Nē, viss kartībā, protams ka iesim, ja reiz ielūdz.
Noskūpstīju viņu uz vaiga un viņš pasmaidīja, tad viņš pasmaidīja un iesāka runāt
-Kaut kāds Tailers Kono uz manu e-pastu atsūtīja tavas bildes. Es viņas sametu tev uz desktopa, ok?
Pamāju un aizvēru acis. Daniels ar plaukstu braukāja pa manu muguru un sāka dungot kādu man nezināmu dziesmu. Atslābinājos un ļavu maigajai melodijai ieaijāt mani miegā.
