Es jau nojautu, kas ir klauvētājs. Matejs nometa dvieli uz galda un aizgāja atvērt durvis. Ārēji nelikos ne zinis par notiekošo, tikai klausījos balsīs. Diemžēl dzirdēju tikai Mateja skaļo, zemo balsi.
Daniels viegli turēja manu plaukstu un es jutu, kā viņa asinsvadi pulsē.
Sadzirdēju skaņu, kas izklausījās pēc laužšanās iekšā pa durvīm. Brīvo roku iekrampēju beņķa malā.
-Nelauz durvis, Džeremij!
Šie vārdi apstiprināja manas domas. Skaņa aprimās un Matejs atkal ierunājās
-Jā, viņa ir pie mums... Nē, atpakaļ viņa nenāks.... Es saprotu, bet viņa to nespēj... Viņa taču nerunās, nomierinies... Jā, es noteikti pateikšu... Protams... Es zinu, Džer, es zinu... Arlabunakti...
Nav jābūt ģēnijam lai saprastu, ka mans tēvs gribēja ar mani runāt par notikušo. Un Matejs zināja, ka es to nespēju.
Ārdurvis aizslēdzās un Daniela tētis atgriezās virtuvē.
-Viņš prasīja tev pateikt, lai tu nedusmojies uz viņu, nesadari muļķības... Un to, ka tu esi aizmirsusi telefona austiņas mājās.
Nespēju noticēt tikko dzirdētajam! Viņa meita aiziet no mājas, iespējams uz visiem laikiem, un viss ko viņš var pateikt ir lai es nedusmojos, un ka esmu kaut ko aizmirsusi mājās!
Pamāju Matejam, lai viņš saprastu, ka es dzirdēju tēva "ziņu". Arī viņš izskatījās diezgan nepatīkami pārsteigts, taču ātri vien viņš pasmaidīja.
-Nu ko, mīlīši, man jāgatavojās uz nakts maiņu. Paēduši jūs esat, mans darbs šeit ir padarīts, tadā!
-Paldies Matej, pankūkas bija ļoti garšīgas!
-Jā, tēt, patiešām. Veiksmi tev darbā, esi uzmanīgs.
-Hahaha, protams!
Jautrā solī viņš aizsoļoja uz savu istabu, bet mēs ar Danielu palikām mazgāt traukus.
Pa radio skanēja "Feliz Navidad" un es neviļus iedomājos par savu māsīcu Emīliju un viņas ģimeni. Šī dziesma bija viņu iemīļotākā Ziemassvētku dziesma kopš tie pavadīja šos svētkus Spānijā.
Daniels ritmā šūpoja gurnus kā meitene un spiedzīgā balsī dziedāja līdzi. Mani ļoti sasmīdināja šis skats un tāpēc es viņam "netīšām" ieplivināju ar slapjo trauku dvieli pa ausi. Puisis pagriezās uz manu pusi, plivinādams trauku mazgājamo švammi, un nelabā balsī ierunājās
-Tev mazs netīrumiņš uz vaiga!
Viņš ar švammi nobrauca pa manu vaigu. Es no pretīguma iespiedzos un sāku purināties
-Beeeidz, nu beeeidz! Fūūū, viņa tak ir netīra, Daniel, savaldies!
Viņš ignorēja un turpināja mani trenkāt pa virtuvi ar netīro švammi rokā. Mūsu rotaļu pārtrauca Mateja nopietnā balss, kurā bija dzirdama smieklu atbalss
-Eu, jaunieši, nespiedzam, citi guļ! Un izbeidzat to netīro traukūdeni pa grīdu šļakstīt, šmurguļi!
Sākām smieties un abi nokritām uz dibeniem uz grīdas.
-Pāreizi, tagad ar drēbēm to kakūdeni uzslaukat, tieši tā!
Mani smiekli kļuva nevaldāmi un Matejs iesmiedams atvadījās
-Es aizeju, uzvedās kārtīgi, hahaha!
Daniels piecēla mani no grīdas un savieba seju
-Fūūū, tu od pēc trauklupatas!
-Bet tu pēc kakūdens!
Patiesība nebija tālu no šī. Manos matos patiešām bija sakrājies trauku švammes ūdens, un arī drēbes bija apšļakstītas. Par Danielu es nerunāšu vispār.
-Būs laikam jāliek tevi mazgāties, grīdas slaucītāja, haha.
Puisis enerģiski mani apsēdināja uz krēsla un aizgāja uz vannas istabu. Dzirdēju, kā vanna sāka piepildīties ar ūdeni. Viņš atnāca pie manis ar pudeli un vannas bumbu rokā.
-Vai tev patīk putas vannā?
-Nav ne vainas.
Daniels atkal aizskrēja uz vannas istabu. Es tikmēr iegāju istabā un sameklēju somā pidžammu. Viņš arī ienāca, lai uzmeklētu mani.
Pēkšņi es atcerējos kādu kadru no filmas un pajautāju kaut ko ļoti netipisku man
-Vai nāksi ar mani?
Daniels izskatījās ļoti apmulsis. Tad viņš saspringti mēģināja pajokot
-Paberzēšu tev muguriņ, haha.
Iegāju vannas istabā, bet viņš palika ārpusē. Skats man lika pasmaidīt-vanna bija pilna ar putām un smaržoja pēc lavandas, uz plauktiņa bija novietota svece. Es noliku pidžammu uz krēsla, kas bija blakus, atģērbos un ierāpos vannā.
-Drīkst ienākt?
-Jāā...
Viņš kavējās, bet ienāca. Tad viņš apsēdās uz krēsla, kas bija blakus vannai un mulsi lūkojās svecē. Arī es jutos ļoti neveikli. Drošvien filmā tas izskatījās daudz labāk.
Nepamanot mulsumu, pēc kāda laika mēs runājāmies kā parasti, tikai es šļakstījos un spiedzu kā mazs bērns un Daniels nesmādēja silto ūdeni, iemērkdams jakas piedurknes līdz elkoņiem un sļakstīdams pretīm.
-Tev pirksti sakrunkojušies, būs jākāpj ārā, haha.
-Aw, nu labi.
Daniels man pasniedza dvieli, uzspieda buču uz pieres un izgāja no vannas istabas.
Uzģērbu pidžammu un lūkojos spogulī. Mani vaigi bija pietvīkuši sarkani un es izskatījos kā maza meitenīte.
Attceļā uz istabu es azinesu drēbes uz veļas mašīnu, paķēru no galda ābolu un lēni iegāju puiša istabā.
Viennozīmīgi labākais stāsts spokos. :)
