Četri acu pāri lūkojās uz mani no dīvāna puses. Izberzēju savas acis lai pārliecinātos, ka redzētais nav tikai murgs. Mans tēvs spaidījās pa dīvānu ar manu matemātikas skolotāju Mis Hačeri! WTF? Viņi aprāvās, un sieviete pogājot ciet blūzi attaisnojās
-Amēlij...viss nav tā, kā izskatās!
Es dusmās apsviedos un ienesos savā istabā. Ieelpoju, aizskaitīju līdz desmit. Mierīgi paņēmu savu somu, ieliku tajā pidžammu, foto rāmīti, smaržas, telefonu, grāmatas, lādētāju un kosmētiku. Pagrābu pāris drēbes, paķēru padusē savu bezvārda runci un lēni aizsoļoju uz koridori. Uzrāvu zābīšus, pagrābu pufeni un vēru vaļā durvis. Tēvs pieskrēja pie manis un sāka bļaut.
-Amēlija! Uz kurieni tu esi sataisījusies?
Es mierīgi atbildēju
-Pie Daniela.
Tēvs turpināja panikot, palicis gluži sarkans
-Tu nekur neiesi! Paliec mājās!
Es gandrīz čukstus atbildēju
-Par vēlu, es jau esmu aizgājusi.
Izgāju pa durvīm, klusi aizvēru tās un pieklauvējos pie kaimiņu durvīm. Tās atvēra Matejs, ar baltu priekšautu ap gurniem. Viņš ievērtēja manu niecīgo sadzīvi un kaķi padusē. Pēdīgi viņš jautāja
-Kas noticis mīļā?
-Man vajag naktsmājas.
Matejs neko nejautājot iestūma mani pa durvīm. Es noliku Kaķi, atģērbos un iegāju istabā.
Daniels iznāca no virtuves un nesapratnē lūkojās manī. Viņš paķēra mantas un ieveda savā istabā.
Viņš mani apskāva un jautāja
-Kas noticis?
Jutu asaras svilstam manās acīs, bet es turējos, mēģinot visu stāstīt lēni un mierīgi, bez panikas
-Es biju Starbuckos ar Eivoriju...
-Kellija atkal?
-Nē! Kellija atnāca un atvainojās, uzdāvināja man dāvanu karti un mēs izlīgām mieru.
-Hm, tas nu gan ir interesanti, bet laikam tāpēc tu te neatrodies. Kas tad notika?
-Es atnācu mājās. Tētis bija devies uz vakariņām, bet durvis bija vaļā. Es iegāju dzīvojamā istabā un tur...
-Kas tur bija?
-Mans tētis mīcījās uz dīvāna ar Hačeri!
Nevarēju nepamanīt puiša sejā smieklu izteiksmi. Bet viņš to noslaucīja un apskāva mani. Tagad ļāvu asarām vaļu un šņukstēja
-K...ā...ā vi..ņš va...va..varēja to nodarī...īt mammai?!
Daniels mani šūpināja un mierināja
-Cilvēkiem ir nepieciešama mīlestība, Amēlija.
-Bet kā ar mammu?! Vai viņu viņš nemīlēja?
-Amēlija, es saprotu, tu nespēj pieņemt to, ka tavam tēvam ir parādījusies kāda cita sieviete, it īpaši matemātikas skolotāja. Arī es nepaciestu domu, ja tu būtu kopā ar kādu citu, ja manis nebūtu, bet tu to nedarīsi. Tavs tēvs izvēlējās citu ceļu...
-Viņš ir izvēlējies ceļu, kas ir pretīgs un nožēlojams! Tagad tā Hačere spaidīsies pa gultu, kur kādreiz gulēja mana mamma un audzinās mani! Es nekad to nepieļaušu!
Jutu, kā mani šņuksti pārauga bļaušanā, tāpēc galvā sāku skaitīt līdz desmit.
-Nu, nu... Tev ir jāatgūst miers. Atceries, ko ārsts teica? Parūpējies par sevi, lūdzu.
Danielam bija taisnība. Mans tēvs izdarīja lēmumu, un es to nespēšu ietekmēt. Arī pie Daniela mājās nav sliktāk, kā pie manis, un es zinu, ka pagaidām varēšu būt šeit, un ka šeit mani gaidīs vienmēr.
Noslaucīju asaras un dziļi ieelpoju. Mans Betmens mani maigi nobučoja uz lūpām un piecēla no gultas. Pa ceļam uz virtuvi viņš iejautājās
-Tu teici, ka Kellija atvainojās. Ko viņa tev uzdāvināja, ja tā var teikt?
-Jā, tā bija. Viņa man uzdāvināja šokolādi un simts dolāru dāvanu karti apģērbu veikalā!
-Neslikti, khem. Vai tu piedevi?
-Aha...
-Tas ir labi. Kad tu neesi dusmīga, tu esi ļoti mīļa.
Pasmaidīju un sajutu, kā virtuvē smaržo pēc pankūkām. Matejs virtuozi mētāja pankūkas un dungoja. Viņš lidojošās mīklas ripas notvēra pannā un pievērsās man, slaukot rokas priekšautā
-Tātad, tu paliksi pie mums, ja?
-Jā, ja es drīkstu...
-Tu joko meit?! Šajā dzīvoklī tevi gaida 24 stundas diennaktī, 365 dienas gadā! Paliec šeit tik ilgi, cik nepieciešams, un jūties kā mājās.
-Ar to tētis domāja, ka tu varēsi mazgāt traukus un drēbes, hahaha!
-Haha, labprāt!
Tā mēs sēdējām pie galda un ēdām pankūkas. Neviens nejautāja, kādēļ es meklēju naktsmājas šeit un notikumi mājās lēni sāka aizslīdēt zemapziņā, no kurienes tie izpeldēs tikai naktī, manos sapņos.
Mūsu jautrās čalas pārtrauca zvans pie durvīm.
Tā turpini un gaidīšu nākamo daļu. 
