Ievilku dziļu elpu un lēni pie sevis skaitīju līdz desmit. Galvā šaudījās visādas domas. Likās, ka viņa pastieps uz priekšu savas aiz muguras sakrustotās rokas. Tās turēs lielu motorzāģi, un viņa pabeigs savu iesākto.
Viņas ļaunā, cacīgā balss ierunājās, skaņa bija dīvaina, it kā viņa šļupstētu
-Sveika Amēlij.
Es bailēs centos atbildēt drosmīgi, nezaudējot to mazo kripatu pašcieņas, kas man ir
-Čau.
Meitene mulsi pasmaidīja un klīrējās mēģinot dabūt vārdus pār lūpām
-Es zinu, ka tu droši vien negaidīji mani šeit, bet...
Tūlīt būs
-Es...es, gribēju tev atvainoties...
KO? Vai man sākušās halucinācijas? Ieskatījos Eivorijā, viņas sejas izteiksme bija vēl pārsteigtāka nekā man. Sāku klepot
-Tu nepārklausījies. Es atnācu šeit atvainoties tev.
Viņa pastiepa rokas uz priekšu un es noraustījos. Meitene to ievēroja un iesmējās
-Nebaidies, tas ir tikai nieciņš, lai izpirktu savu vainu.
Kellija izstieptajās rokās turēja šokolādes tāfelīti un aploksni. Es kavējos to paņemt no viņas rokām un jutos tik dīvaini šajā situācijā
-Tā ir tikai šokolāde. Un dāvanu karte.
Uzklausot "dāvanas" saturu es to lēni paņēmu savās rokās un pateicos. Meitene turpināja
-Es zinu, ka šie nieki nespēs atsvērt to, ko esmu izdarījusi, bet es patiešām vēlos atvainoties tev, jo mana rīcība nebija normāla. Es sapratīšu, ja tu nepiedosi, bet man bija jāatvainojās.
Meitene uzsmaidīja ar pilnu smaidu un es ieraudzīju iemeslu, kādēļ viņas vārdi skanēja pēc šļupstēšanas. Viņas mutē trūka zobu!
Kellija noteikti ievēroja manu un Eivorijas pārspīlēto lūrēšanu un paslēpa smaidu. Sajutos neveikli un atvēru aploksni, kas bija uz galda. Dāvanu karte 100 dolāru vērtībā ir nieciņš?!
-Hehe, redzu, ka tev patīk dāvanu karte? Neuztraucies, tas ir manas mammas veikals, man tādu netrūkst. Tad ko tu saki par manu atvainošanos?
Es palūkojos uz Kelliju. Prātā pazibēja kautiņi, aizvainojumi, asaras un viss, kas man lika juties nožēlojami un bezvērtīgi. Centos nodzēst atmiņu un pasmaidīju cik sirsnīgi varēju
-Protams, lai vecais paliek pagātnē! Tas bija sen, un vairs nav taisnība, haha!
Arī Kellija iesmējās. Viņa pieliecās, maigi apskāva mani un teica
-Paldies. Jauku tev vakaru, Amēlija.
-Paldies tev, atā.
Tā Kellija ar saviem blondajiem matiem aizgriezās un pameta kafejnīcas telpas. Beidzot ievilku kārtīgu gaisa devu plaušās. Eivorija atjēdzās un teica
-Es apbrīnoju tevi, Amēlija Kinga, es nekad nespētu piedot viņai!
-Paldies, Eivorija Montreāla. Es nesaskatu nepieciešamību turēt uz kādu ļaunu prātu, ar atriebību nodarbojas karma. Pati redzēji, kas ar viņu noticis, tas būtu necilvēcīgi no manas puses spīdzināt viņu.
-Bet vai viņas iepriekšējās rīcības bija cilvēcīgas? Nu, vienalga. Bet interesanti, kādēļ viņai trūkst zobu?
-Man nav ne jausmas, Eivorij.
-Varbūt kāds beidzot viņai iedeva pa muti par viņas vārdiem?
-Nedomāju. Visticamāk, ka kritiens. Vai slēpošanas trauma, viņa tak braukā slēpot.
-Nu jā. Taisnība.
Nonākušas pie manas mājas, atvadījos no Eivorijas, ceļa kājai atdevu viņai pusi no savas šokolādes. Klusi gāju augšup uz savu mazo dzīvoklīti.
Durvis bija atslēgtas. Dīvaini, vai tētis jau atgriezās no vakariņām? Piesardzīgi atvēru dzīvokļa durvis un redzēju gaismu dzīvojamā istabā. Maksimāli klusi noģērbos un pietipināju pie istabas durvīm.
Skats mani nobiedēja ne pa jokam. Neizpratnē raudzījos tēva acīs.
